Lāčplēša gājiens 2016 Karogs pacelšana

Vilis Kokamegi

Drukāt
Ieteikt Twitter Ieteikt Facebook Ieteikt Draugiem

06.07.2017 14:40

Vilim Kokamegi Ogres Goda pilsoņa nosaukums piešķirts 2016. gada oktobrī par mūža veikumu Latvijas mūzikas dzīvē, īpaši pūtēju orķestru mūzikas popularizēšanā un ieguldījumu jauno mūziķu izglītošanā.

 
Vilis Kokamegi (09.09.1946.) ir dzimis Valkā. Mamma Alise, kura bija mājsaimniece, un tētis Viktors, tuvējā apkārtnē izslavēts meistars – kalējs, mīlēja mūziku. Svētku reizēs tēvs ņēma rokās vijoli, bet māte un trīs bērni dziedāja (Vilim ir divas vecākas māsas).
 
Mācību gaitas V.Kokamegi uzsāka Valkas 1. vidusskolā, kur darbojās skolas pūtēju orķestris. To vadīja aizrautīgs dziedāšanas skolotājs, diriģents Juris Riepnieks, kurš kādā reizē, kad Vilis mācījās 6. klasē, pēc mūzikas stundas uzaicināja talantīgo zēnu nākt uz orķestri. Skolotājs iedeva tubu, un jau pēc nedēļas Vilis varēja nospēlēt si bemol mažora gammu. Talantīgā zēna rokās nonāca arī saksofons un klarnete, kuru pamazām apguva. Tas viss ļoti aizrāva, un kopā ar citiem mūzikas entuziastiem jaunais mūziķis ar lielu interesi skatījās filmu “Saules ielejas serenāde”, kurā spēlē Glena Millera džeza mūzikas orķestris, kā arī klausījās saksofona spēles ierakstus, kas tolaik Padomju Savienībā tika uzlūkoti ar aizdomām.
 
Veselības problēmu dēļ V.Kokamegi vidusskolu nepabeidza uzreiz, bet vēlāk, mācoties vakara nodaļa, un uzsāka darba gaitas. Sākumā strādāja uz dzelzceļa Valmierā, tad Valkas 21. tipogrāfijā par iespiedēja mācekli un iespiedēju. Paralēli darbam spēlēja saksofonu vietējā restorānā un Valkas ugunsdzēsēju pūtēju orķestrī. Aizrāva arī sarīkojumu dejas, kopā ar deju partneri Gaidu Klaipu ieguva pat 3. vietu republikā, dejojot D un C klasē.
 
Pēc vidusskolas absolvēšanas V.Kokamegi vēlējās studēt Maskavas poligrāfijas institūtā, Mehānikas fakultātē, tomēr netika uzņemts šajā fakultātē, tādēļ atgriezās Rīgā un iestājās šī institūta Rīgas filiālē, vakara nodaļā, un strādāja Valsts speciālajā konstruktoru birojā, kur izgatavoja lauksaimniecības tehniku. Brīvajos brīžos turpināja apgūt klarnetes spēli un nolēma, ka vēlas studēt. 1968. gadā V.Kokamegi iestājās Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, saksofona klasē. Vēlāk studijas turpināja Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā, kur 1983. gadā saņēma pūtēju un estrādes orķestra vadītāja kvalifikāciju.  
 
Vēl mācoties Latvijas konservatorijas 3. kursā, 1982. gadā V.Kokamegi uzaicināja strādāt par mūzikas sektora metodiķi Emīļa Melngaiļa tautas mākslas un kultūrizglītības darba zinātniski metodiskajā centrā, kas koordinēja, veidoja, vadīja, izdeva repertuāru koriem, orķestriem un dejotājiem, bija atbildīgs par skatēm, konkursiem, atlasēm. Tur aizvadīti 22 darba gadi. V.Kokamegi ir devis nozīmīgu ieguldījumu arī jauno mūziķu izglītošanā, strādājot par pedagogu Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, Arvīda Žilinska Jēkabpils mūzikas skolā un Rīgas Doma kora skolā.
 
J.Mediņa mūzikas vidusskolas pedagogs, Pūšamo un sitamo instrumentu nodaļas vadītājs Alfrēds Segliņš 1970. gadā līdz ar citiem kursa biedriem uzaicināja V.Kokamegi spēlēt saksofonu viņa vadītajā Ogres Kultūras nama pūtēju orķestrī, bet jau 1971. gada septembrī uzticēja šī kolektīva vadību (orķestri 1955. gadā dibināja Voldemārs Putniņš). 1975. gadā Limbažos notika Latvijas pūtēju orķestru salidojums – skate, kur Ogres orķestris ar Daugavpils orķestri izcīnīja pirmo vietu republikā, par ko Ogres orķestrim tika piešķirts Tautas kolektīva goda nosaukums. Tad arī orķestris ieguva savu nosaukumu “Horizonts”. Šāds, jau sestais orķestru salidojums, 1983. gadā notika arī Ogrē. “Es tikko biju pabeidzis konservatoriju… Kā Ogres rajona pūtēju orķestru virsdiriģents es toreiz pirmo reizi nostājos 1500 mūziķu priekšā... to sajūtu nevar izstāstīt, tikai izjust,” atminas V.Kokamegi, un piebilst, ka laba skola bija arī Ogres estrādē notiekošie dziesmu svētki, kuros viņš kā Ogres rajona pūtēju orķestru virsdiriģents piedalījās kopš 1972. gada. Diriģents atklāj, ka nozīmīga praktiskā spēlēšanas pieredze gūta, astoņus gadus spēlējot saksofonu tautas estrādes ansamblī “Metronoms”, ko sākumā vadīja Voldemārs Putniņš, vēlāk Einārs Lorencs.
 
V.Kokamegi nebaidījās eksperimentēt - “Horizonts” ir koncertējis kopā ar deju kolektīviem, jauktajiem koriem. Orķestra pavadījumā dziedājuši daudzi pazīstami solisti – Viktors Lapčenoks, Uģis Roze, Imants Skrastiņš, Tonija Dombrovska. 1985. gadā V. Kokamegi, būdams XIX Dziesmu svētku pūtēju orķestru virsdiriģents, nolēma orķestru iznācienu svētku Noslēguma koncertā Mežaparka Lielajā estrādē padarīt interesantāku. Simts bundziniecēm tika izveidota speciāla horeogrāfija, ko viņas, skaļu skatītāju ovāciju pavadītas, izpildīja, pūtēju orķestriem atskaņojot Mindauga Tamošūna svētku maršu “Prieks”.
 
“Horizonts” ir spēlējis neskaitāmus koncertus Latvijā, Krievijā, Gruzijā, Igaunijā, Lietuvā, Polijā, Dānijā, Zviedrijā, Vācijā, Norvēģijā un Nīderlandē. Bez ierastajiem maršiem, polkām un klasikas skaņdarbiem orķestra koncertprogrammās ietvertas ne tikai estrādes dziesmas, bet arī svings. Garajā orķestra vēsturē tajā spēlējuši vairāk nekā 230 mūziķi, pašlaik tajā ir ap 30 dalībnieku, dažādu profesiju pārstāvji. Kolektīvam uzticīgāko vidū ir Aivars Jende, viens no vecākajiem orķestra dalībniekiem, kurš arī piefiksē dažādus “Horizontam” nozīmīgus mirkļus un veido hronikas. 2019. gada februārī apbalvojumu “Gada balva kultūrā” nominācijā “No paaudzes paaudzē” saņēma Bāliņu ģimene, kurā vairāki ģimenes locekļi spēlē orķestrī “Horizonts”. Kopš 1978. gada un līdz pat šai dienai orķestrī muzicē Ainārs Bāliņš, nospēlējot ne vienu vien izcilu trompetes solo. Laika gaitā “Horizontā” iesaistīti arī brālis Armands un māsa Antra, ievilināta Aināra sieva Inga, atvests arī dēls Mikus un nu jau pastāvīga orķestra soliste ir meita Ilva. 
 
Runājot par Dziesmu un deju svētkiem, V.Kokamegi atklāj, ka kopā ar orķestri ir piedalījies visos dziesmu svētkos, sākot no 1973. gada. Interesants ir fakts, ka tieši V. Kokamegi 1990. gadā sagatavotā partitūra (aranžija) orķestrim Latvijas himnai “Dievs, svētī Latviju” ir oficiāli atskaņojamā versija. “Daudzi saka – himna esot mūsu tautas lūgšana. Es gan uzskatu, ka himna ir tautas būtības, varenuma, kopības spēka apliecinājums. Nevis lūgšana, bet apliecinājums,” uzskata V.Kokamegi.
 
Iepazinis pasaules pieredzi, V. Kokamegi 1999. gadā Ogrē iedibināja starptautisko pūtēju orķestru festivālu “Brīze” un bija tā mākslinieciskais vadītājs, tādējādi iepazīstinādams ogrēniešus ar Eiropas (Vācijas, Francijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Nīderlandes, Lietuvas, Igaunijas) pūtēju orķestru muzicēšanas tradīcijām.
 
Visemocionālākie brīži V.Kokamegi darba mūžā saistīti ar uzvarām dažādos konkursos un skatēs. Neaprakstāmas sajūtas pārdzīvotas jau minētajā 1975. gadā, kad orķestris pirmo reizi republikas skatē izcīnīja pirmo vietu un mūziķi pateicībā diriģentu uzmeta urravās. 1994. gadā Roskildē, Dānijā, starptautiskajā konkursā starp 22 valstu orķestriem nupat neatkarību atguvušajai Latvijai, kuru pārstāvēja “Horizonts”, godpilnā 3. vieta. Tas toreiz šķitis neticami, jo apsteigts arī orķestris no Čehijas – valsts, kas lepojas ar augstas klases pūtēju orķestriem.  “Būt uz skatuves un saņemt skatītāju atbalstu – tā ir lielākā dāvana. Orķestrī galvenais ir diriģents. Orķestris sastāv no daudziem mūziķiem un instrumentiem, bet kopā ir viens veselums, un diriģents ir tas, kurš to visu vada, veido mūziku. Mūzika pati par sevi nenotiek, tā ir jāveido, jārada mūziķu un diriģenta sadarbībā. Orķestris labāk skan, ja klausītājs aplaudē, tā ir mūziķa alga, pateicība. Skatītājiem noteikti iesaku smaidīt, nekautrēties paust savu prieku, savu sirds siltumu, tas noteikti nāks atpakaļ no skatuves,” pārdomās dalās V.Kokamegi.
 
Daudz interesantu brīžu un dažādi pārpratumi kopā ar orķestri piedzīvoti tālajos padomju laikos, kad divas reizes gadā – 1. maijā un Oktobra revolūcijas gadadienā 7. novembrī – obligāti bija jāpiedalās darbaļaužu demonstrācijās. Demonstrācijas sākās tagadējā pilsētas skvērā pie “Centra aptiekas” un beidzās laukumā pretī ev. luteriskajai baznīcai. “Šajos gājienos mums bija jāiet jau pirmajā gadā, kad sāku strādāt. Diemžēl tādi instrumenti kā flauta, mežrags, fagoti, basa klarnetes, obojas mums nebija. Visu nakti notis rakstīju, lai mēs šo gājienu varētu izspēlēt ar tiem instrumentiem, kādi mums bija,” atminas V.Kokamegi. Orķestris demonstrācijās vienmēr gājis pa priekšu, pēc tam Ogres partijas un valdības vadītāji. Mūziķi no aizmugures tika nopētīti pamatīgi. Vienam otram bikses nebija izbuktētas, par ko pēc tam rājienu saņēma kultūras nama toreizējā direktore Vilma Millere un tad arī diriģents. Visu ogrēniešu labi pazīstamais un iemīļotais lācītis Ēriks arī tajos gados atradās turpat Brīvības ielas malā. Par godu svētkiem iestādēm bija uzdots sakārtot apkārtni, arī lācītim bija jāatjauno krāsojums. Rezultātā – balts lācītis bāž roku sarkanā medus podā ar baltu strīpu. Tāda aina pavērās ceļā uz laukumu, bet jau atpakaļceļā lācis un medus pods bija nokrāsots brūns.
 
V.Kokamegi dalās atmiņās arī par Ogri – kāda pilsēta bija, kad diriģents šeit sāka strādāt: “Ogre bija interesanta. Tolaik vēl nebija skaistās Brīvības ielas promenādes, kā to šodien mēdz dēvēt par Elizejas laukiem. Tolaik to sauca par Revolūcijas ielu. Interesanti, ka Ogres pilsētā nekad nav bijusi Ļeņina iela vai piemineklis, jo tolaik neviens rajona centrs bez šiem atribūtiem neiztika. Tolaik nebija gājēju tunelis zem dzelzceļa, tā vietā bija pārbrauktuve un pāri brauca vecie VAZ autobusi. Atceros, kā tuneli būvēja – bija izrakta pamatīga bedre, un tajā iekrita pat viens pašizgāzējs. Līdz brīdim, kad uzcēla Rīgas HES, Ogres upē nēģus puikas zvejoja tāpat vien, ar cimdiem rokās. Prātā palikušas arī divas leģendāras Ogres kultūras nama personības – direktore Vilma Millere, pie kuras es iemācījos strādāt, pat vienu gadu biju mākslinieciskās daļas vadītājs, otra bija Celmiņu mamma, Emma Celmiņa, kurai vienmēr bija līdzi atslēgu bunte un viņa zināja visu.”
 
Ogres Goda pilsoņa apbalvojums V.Kokamegi tika pasniegtsLatvijas Republikas proklamēšanas 98. gadadienas svinīgajā pasākumā 18. novembrī Ogres novada Kultūras centra Mazajā zālē. Šī paša gada oktobrī kultūras centrā izskanēja koncerts “Orķestris trīs paaudzēs”, kurā tika atzīmēta V.Kokamegi 70 gadu jubileja un reizē arī atvadīšanās no “Horizonta”, lai gan šad tad vēl iznākot satikties un pastrādāt ar saviem mūziķiem. Šajos svētkos V.Kokamegi saņēma Latvijas Nacionālā kultūras centra Atzinības rakstu par ilggadēju un radošu ieguldījumu Latvijas pūtēju orķestru kustības attīstībā, ko pasniedza  Latvijas Nacionālo bruņoto spēku orķestra diriģents Guntis Kumačevs. “Mūsu valsts pūtēju orķestru vēsturē ir daudz ievērojamu personību, bet Vilis Kokamegi ir leģenda,” tā G.Kumačevs.
 
“Saņemot Ogres Goda pilsoņa apbalvojumu, tas man bija liels pārsteigums. Gadu pirms šī apbalvojuma saņemšanas mazmeita Marta skolā rakstīja projekta darbu par mani un minēja, ka manā 70 gadu jubilejā šis apbalvojums man būtu laba dāvana. Izlasīju to un teicu: “Ko tu, Martiņ, ampelējies”? Tā tas palika, un pēc gada es tiešām šo apbalvojumu saņēmu,” atminas V.Kokamegi. Latvijas simtgadē, atklājot XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI deju svētku nedēļu, V. Kokamegi ar kolēģi Raimondu Igolnieku tika piešķirts vēl kāds augsts tituls – pūtēju orķestru Goda virsdiriģents.
 
Runājot par profesionālajiem sapņiem, ko savā dzīvē izdevies īstenot, V.Kokamegi atklāj, ka reiz viņam bijis sapnis nodiriģēt krievu komponista Pētera Čaikovska skaņdarbu “Itāļu kapričo”, tomēr šis darbs orķestrim izrādījies par sarežģītu un atstāts augstas klases profesionāļiem. “Tajā pašā laikā orķestris var daudz ko tādu, ko nevar citi. Estrādes mūzika – tas ir padomju laika termins, bet džeza elementi, svinga sinkopes, ko notīs pat nevar uzrakstīt, tās ir jāizjūt, un to mans orķestris ir mācējis un māk. Uzskatu, ka katram diriģentam ir jāapgūst svinga mūzika, gluži kā reizrēķins,” pārdomās dalās V.Kokamegi, un piebilst, ka piepildītos vēl kāds viņa sapnis, ja Ogrē būtu profesionāls pūtēju orķestris.
 
Ogrē V.Kokamegi nodibināja arī ģimeni. Kopā ar sievu Sarmu, kura jau devusies Mūžībā, izaudzināti divi bērni – Anda un Tomass. Meita Anda strādā VAS “Latvijas gaisa satiksme”. Dēls Tomass daudzus gadus orķestrī “Horizonts” spēlēja klarneti, no 2014. gada palīdzēja tā vadīšanā, bet 2017. gada februārī pārņēma tā vadīšanu. Kokamegi ir 5 mazbērni, turklāt mazmeita Kate mācās Rīgas Doma kora skolā par mūziklu dziedātāju un ir orķestra “Horizonts” flautiste. Šobrīd V.Kokamegi daudz laika pavada Pļaviņās, kur kopā ar sievu Sarmīti Violu saimnieko savās mājās. Tā kā blakus atrodas Daugava, biežāk iznāk nodoties senam hobijam – makšķerēšanai. “Lielākais loms vēl nav bijis, šovasar noteikti būs,” ar smaidu saka Kokamegi. “Mans tēvs bija liels mednieks un makšķernieks, to esmu mantojis no viņa. Visu dzīvi man ir paticis arī fotografēt. Tagad gan ar to mazāk nodarbojos. Kad mācījos 5. klasē, krusttēvs atveda Kodak fotoaparātu ar plēšiņām, un ar to arī viss sākās. Vidusskolā piedalījos arī fotopulciņā, kur taisījām melnbaltas fotogrāfijas, esmu piedalījies arī fotokonkursā.”
 
V.Kokamegi atklāj, ka visu mūžu viņš ir bijis optimists, bieži prātā paturējis kolēģa Gunāra Ordelovska sacīto: “Dzīvosim jautri, strādāsim ar prieku!” “Vienmēr esmu centies dzīvot pēc šī principa. Diriģenta darbs nav viegls, bet ir gandarījums, ka pēc manis kaut kas paliks. Tos nošu palagus, ko ar tinti esmu aprakstījis, aranžijas... ja tās ir noderējušas un vēl kādam noderēs, tad savā mūžā esmu kaut ko paveicis. Turklāt ir liels prieks, ka manās pēdās iet dēls Tomass. Viņš daudzus gadus spēlēja orķestrī, ir labs klarnetists, viņš ir mūzikā iekšā, un es mierīgi varu iet ķert zivis,” smaidot saka V.Kokamegi. Tāpat diriģents piemin G. Ordelovska sacīto, ka “pūtēji ir sabiedrības labākā daļa”. “Lai tā vienmēr arī paliek, bez mums jau nekur nevar!” piebilst V.Kokamegi.

 

 

 

Atpakaļ

Tuvākie notikumi

Novembris
12
15
19
25
Decembris
2
3
5
9
11
12
16
19
24
27
30
Janvāris
1
2
7
15
17
21
22
28
31
Notikumu kalendārs

Aptauja

Vai piedalīsieties Ziemassvētku egles iedegšanā Ogrē vai Ogres novada pagastos?

Par svētku pasākumiem var lasīt ŠEIT.

Pieteikšanās Ogres novada iedzīvotāja un skolēna kartes saņemšanaiKlientu apkalpošanas centrsKur vērsties par ielu un ceļu stāvokli?Būvniecības dokumentācija no 2020. gada 1. janvāra tikai elektroniski