Pilsētas svētki 2018 Ogre, Brīvības iela, maijs 2018 Strūklaka 2018 Ogres, centrs, 2018, vasara

Egils Kalva: Esmu lepns, ka varu turpināt vecvecvectēva iesākto

Drukāt Pievienot komentāru
Ieteikt Twitter Ieteikt Facebook Ieteikt Draugiem

31.01.2018 15:35

Laikā, kad lauku iedzīvotāju skaits strauji sarūk, kad daudzas mājas paliek tukšas un lemtas iznīcībai, ir prieks par katru māju, kurā kūsā dzīvība, kurā dzimst bērni un turpinās paaudzes. Viena no tādām retajām Ķeipenes mājām ir Ķenteni.

 

Padomju laikos Ķenteni bija padarīta par daudzdzīvokļu māju, sadalot telpas mazos būcenīšos un izmitinot tajos padomju saimniecības strādniekus, kuri mājā dzīvoja kā patērētāji, nevis kā saimnieki. Nolaistus un nesakoptus Ķentenus savā īpašumā 1989. gadā tiesas ceļā atguva mājas īpašnieka Eduarda Vilciņa mazmazdēls Gunvaldis Kalva, kurš ar savu ģimeni uz Ķenteniem pārcēlās dzīvot un sāka tajā saimniekot 1992. gadā. 
 
Gunvalža vecvectēvs Eduards Vilciņš pats māju Ķenteni nav cēlis, viņš šo māju nopircis pirms paša Pirmā pasaules kara sākuma par cara laika zelta rubļiem.
 
Kad Kalvu ģimene 1992. gadā pārcēlās uz Ķenteniem, viņiem pavisam nesen, janvārī, bija piedzimis dēliņš Egils. Nu Egils ir izaudzis, izskolojies un šovasar ar sievu Sanitu atgriezies dzimtas mājās, lai saimniekotu, turpinātu vecvecvectēva iesākto. Jaunajā ģimenē šogad arī liels un priecīgs notikums – augustā pasaulē nākusi pirmdzimtā meitiņa Guna. 

Jaunu cilvēku atgriešanās uz dzīvi laukos – tas ir priecīgs notikums, tāpēc šoreiz intervija ar Egilu Kalvu.
 
- Esmu ievērojusi, ka ķeipenieši (pārsvarā gados jauni), kas dzimuši un auguši Ķeipenes pagastā un šeit dzīvo joprojām un šeit arī strādā, reģistrējoties populārās interneta vietnēs, kā vietu, no kurienes viņi nāk, un kā savu dzīvesvietu nenorāda vis Ķeipeni, bet gan Rīgu vai Ogri. Acīmredzot, viņiem ir kauns būt lauciniekiem, būt ķeipeniešiem. Vai arī Jums šķiet, ka dzīvot laukos nav mūsdienīgi un ka šis fakts ir slēpjama lieta?
- Nekad neesmu slēpis, ka dzīvoju Ķeipenē. Tur jau nav no kā kaunēties. Liela daļa Ķeipenes jauniešu varbūt  strādā un dzīvo Rīgā, uz šejieni atbraucot vien brīvdienās, tādējādi saprotams, ka kā dzīvesvieta tiek norādīta Rīga.
 
Pats internetā nenorādu savu dzīvesvietu, jo neuzskatu, ka tas visiem ir jāzina - draugi to tāpat zina. Ja kāds nezina - pajautās. Ja nezina un nejautā, tātad vienalga.
 
Bieži gadās, ka pasaku, ka esmu no Ķeipenes, un sarunu biedrs uzreiz atceras kādu radinieku, kas dzīvo mūsu pagastā vai pats agrāk šeit ir strādājis. Tā ka Ķeipene Latvijā ir diezgan zināms pagasts.
 
Mācoties LLU redzēju, ka lielākā daļa studentu nāk no laukiem, un neviens par to nekaunējās, tieši otrādi.  Tas vienmēr tika uzsvērts ar lepnumu, jo laukos, ja ir sava zeme, saimniecība, cilvēkam ir nebeidzamas iespējas. Liela daļa manu kursabiedru ir nākamie lielzemnieki ar plašām zināšanām, iniciatīvu,  un nu jau viņi paši vairākus gadus veiksmīgi saimnieko. Paskatoties,  kā dzīvo šo jauno zemnieku ģimenes laukos, var tikai just līdzi tiem nabaga pilsētniekiem par viņu dzīvēm mazajos, šaurajos dzīvoklīšos un nebeidzamajos sastrēgumos.
 
Nav jau nekāda starpība, vai cilvēks nāk no laukiem vai pilsētas, galvenais jau ir tas, kāds cilvēks ir.
 
- Jūs savulaik ar labām sekmēm pabeidzāt Ķeipenes pamatskolu. Kāds bija tālākais Jūsu izglītošanās un izaugsmes ceļš pēc pamatskolas beigšanas?
- Pabeidzu Smiltenes ģimnāziju ar matemātikas novirzienu, pēc tam četrus gadus mācījos Latvijas Lauksaimniecības Universitātē, kur ieguvu profesionālā bakalaura grādu lauksaimniecībā. Tagad esmu agronoms ar specializāciju dārzkopībā.
 
- Pēc augstskolas beigšanas izdevās atrast labu darbu savā profesijā un darīt to, kas tiešām patīk un interesē?
- Divus gadus nostrādāju Dobeles Dārzkopības institūtā. Ieguvu jaunas zināšanas, strādāju kopā ar vadošajiem zinātniekiem augļkopībā. Ja būtu gājis maģistrantūru, tad būtu ticis vēl labākā amatā, bet sapratu, ka no šīs darba vietas jau esmu ieguvis gandrīz visas zināšanas, ko tur var iegūt, tāpēc nolēmu atgriezties vecāku saimniecībā un pārņēmu to. Kā jaunais zemnieks ieguvu ES atbalstu, tāpēc varu vēl vairāk attīstīt saimniecību.
 
Institūtā ziemā bija arī jāapstrādā iegūtie dati,  un tur sapratu, ka darbs cauru dienu pie datora pavisam noteikti nav man domāts.  Es dodu priekšroku darbam svaigā gaisā, klusumā, pie dabas.
 
Dārzkopība mani tiešām interesē, tāpēc tas nav tikai darbs, bet arī hobijs.
 
- Kāpēc Jūs, ieguvis labu izglītību un strādājot labā darbā, ar ģimeni izlēmāt atgriezties Jūsu dzimtas mājās Ķentenos, lai šeit dzīvotu un saimniekotu?
- Tas jau ir tāds latvieša aicinājums - atgriezties pie savām saknēm. Šeit man ir sava saimniecība, darbs, ģimene, zeme. Dzīve pilsētā nav mana. Laukos, strādājot savā saimniecībā,  es esmu pats sev saimnieks un strādāju savā labā, nevis cita labā. Tā uzreiz ir cita atdeve.
 
Vienmēr ir interesanti, jo darbi mainās atkarībā no gadalaika. Latviešiem ir tāds teiciens: “Labā saimniecībā vienmēr ir ko darīt!” Tā ir arī pie manis. Kā viens darbs ir paveikts, uzreiz jāsāk nākamais. Nevaru iedomāties labāku darbu, kā kopā ar tēvu plecu pie pleca saimniekojot dzimtas saimniecībā.
 
- Jūsu dzīvesbiedrene Sanita ir pilsētas vai lauku meitene, un vai viņa atbalstīja domu par pārcelšanos uz laukiem?  
- Sanita ilgāk par nedēļu pilsētas dzīvoklī nespētu nosēdēt. Īsta dabas un lauku mīlētāja. Ar lielāko prieku rušināsies dobē un iekops jaunu dārza stūrīti. Protams, ka viņa piekrita pārcelties, jo saprot, ka mums un bērniem dzīve šeit būs laba.
 
- Agrāk latviešu lauku sētās kopā sadzīvoja vairākas paaudzes. Tagad vairs tāds modelis nav modē – jaunie ātrāk grib tikt prom no vecāku ligzdiņas. Varbūt arī tāpēc, ka “veci ļaudis ir paraduši domāt, ka viņi ir gudrāki nekā paaudze, kas nāk tās vietā.” (Navarras Marga domugrauds). Ķentenos tagad sadzīvo četras paaudzes. Tas ir viegli vai tomēr prasa zināmu piepūli, pielāgošanos?
- Man tas problēmas nesagādā, jo māja ir pietiekami plaša, lai katram būtu savs stūrītis. Visi spējam draudzīgi sadzīvot, un viens otram piepalīdzam. Kopā saliekot vecās un jaunās zināšanas, arī strādāt varam efektīvāk. No vecākiem un vecvecākiem varu daudz ko mācīties, viņu zināšanas un pieredze ir nenovērtējamas.
 
Saimniecībās jau vienmēr tā ir bijis, ka vecāko paaudzi nomaina jaunāka. Kādam taču ir jāturpina senču iesāktais. Man ir lepnums, ka varu strādāt tajā pašā saimniecībā, kur saimniekojis mans vecvecvectēvs.
 
- Ar ko jaunais zemnieks Egils nodarbojas Ķentenos? Varbūt ir domas attīstīt kaut ko jaunu un netradicionālu?
- Es nodarbojos ar lauksaimniecību. Audzēju upenes, avenes, ābeles, augļu koku stādus, nodarbojos arī nedaudz ar biškopību, ir 40 saimes. Pavasaros un rudeņos braucu uz gadatirgiem tirgot stādus. Konsultēju citus lauksaimniekus.
 
Neko netradicionālu pagaidām neplānoju attīstīt, jo tas ir liels risks, kas prasa gan lielas investīcijas, gan specifiskas zināšanas, bez garantijas par izdošanos. Lauksaimniecībā izdevīgāk ir censties būt soli priekšā konkurentiem, audzējot jaunākas, labākas šķirnes, uzlabot jau esošo.
 
Jau vairākus gadus audzēju upenes ar zaļām, ļoti saldām ogām, stādu ābeles, kas ir izturīgākas pret slimībām, avenes ar īkšķa lieluma ogām. Izdomāju un izstrādāju bakalaura darbu par veidu,  kā var audzēt upeņu spraudeņus, lai tie pēc iestādīšanas nebūtu jākopj.
 
Lauksaimniecībā jau vispār ir grūti ieviest kaut ko jaunu un nebijušu, jo klimats pagaidām vēl neļauj audzēt banānus un citus eksotiskos augļus, bet mazāk zināmi augļi un dārzeņi, piemēram, melnsakne, kizils, sausserži  nav pieprasīti.
 
Darba pietiek jau ar esošajiem augļu dārziem un bitēm. Plānoju nākamgad palielināt bišu skaitu, stādīt jaunas, labākas aveņu, ābeļu šķirnes, pārstādīt daļu upeņu dārzu.
 
- Kas vajadzīgs, lai jaunus, izglītotus cilvēkus piesaistītu laukiem? Kas jauniešiem pietrūkst, lai laukos justos labi, komfortabli un negribētos pārcelties uz pilsētu?
- Daudzi grib lielāku algu, tāpēc dodas uz pilsētām. Citreiz laukos darbu atrast nevar vispār. Laukos trūkst darba vietu cilvēkiem ar augstāko izglītību. Visapkārt ir sajūta, ka cilvēku paliek mazāk, tāpēc jau arī nav vēlēšanas palikt laukos - ko gan tas jaunietis laukos darīs pēc 5, 10, 20 gadiem, kad te būs aizvērusies skola, pēdējais veikals, draugi dzīvos pilsētā un, lai nokārtotu kādus dokumentus,  būs jābrauc krietnu gabalu uz novada centru.
 
Daudzi pagasti jau ir panīkuši, un ir vien laika jautājums, kad no tiem pazudīs pēdējie iedzīvotāji. Jauniešiem vajadzīga stabilitātes sajūta pat to, ka šeit būs labi atalgots darbs, būs ko darīt, pagasts attīstīsies, nevis izmirs.
 
Tāpat vajadzīga kāda vieta, kur sanākt kopā ar draugiem un saturīgi pavadīt laiku - vai tas būtu peldbaseins, kārtīgs sporta laukums, varbūt kino vakari tautas namā, teātra izrādes. Viņiem jājūt, ka te ir vieta ar nākotni.
 
- Nav tā, ka Ķeipenē nav jaunu cilvēku. Ir. Tikai nezin kāpēc jauniešus Ķeipenē neredz, nedzird, viņi nav sabiedriski aktīvi, nesanāk kopā, neīsteno kopīgus mērķus, idejas, neizstrādā sabiedriskus projektus. Kāpēc tā?
- Visi jau ir aizņemti ar saviem darbiem. Tiem, kas cītīgi strādā, nav laika vēl iesaistīties sabiedriskos projektos. Nav jau arī tādas vietas, kur visiem sanākt kopā. Tāpat lielai daļai pietrūkst spējas uzņemties iniciatīvu, lai kaut ko īstenotu.
 
Tā kā Ķeipene pēc platības ir liels pagasts, daļa jauniešu dzīvo lauku mājās, tāpēc rodas sajūta, ka viņu te nav. Daļa jauno cilvēku šeit pat ir ļoti aktīvi, bet par saviem panākumiem nelielās.
 
- Vai jaunam cilvēkam šodien būtu iespējams atnākt uz laukiem un sākt saimniekot no nulles?
- Bez savas zemes vai naudas investīcijām - nē. Ja ir zināšanas un zeme, tad gan var lielus projektus īstenot. Ar investīcijām var palīdzēt ES atbalsta programmas lauksaimniekiem, sedzot lielu daļu dārzu ierīkošanas un tehnikas iegādes izmaksas.
 
Tāpat arī cilvēkam ir jābūt gatavam ilgi un smagi strādāt, jo citādi laukos nevar. Lauksaimniecībā ir darbi, kas jāpadara noteiktā laikā un viss, jāceļas agri un jāstrādā līdz vēlam vakaram, parasti bez brīvdienām.
 
Vairāk brīva laika ir tikai ziemā. Bet tas ir tā vērts.
 
- Un nobeigumā – novēlējums (vai uzruna) saviem vienaudžiem, kuri ir Ķeipenē (bet ir labi nomaskējušies...).
- Tas būs citāts no mana vectēva grāmatas “Ziedu poēzija”. “Ja cilvēkam ir divi klaipi maizes, vienu lai viņš samaina pret ziediem, jo maize baro miesu, bet zieds veldzē dvēseli.”  Galvenais nav tiekties tikai pēc mantiskas bagātības dzīvē - vienmēr jāatrod laiks arī ģimenei un videi sev apkārt. Skaista, sakopta vide - dārzs, māja, pļava spēj dot tādu prieku, kādu par naudu nenopirkt.
 
Intervijas autore Baiba Mietule

 

Atpakaļ
Ogres novada pašvaldības domes komiteju sēžu darba kārtība 16.08.2018.

Tuvākie notikumi

Augusts
1
5
6
8
10
15
21
29
Notikumu kalendārs

Aptauja

Vai plānojat apmeklēt Ogres pilsētas svētkus 24. un 25. augustā?

Klientu apkalpošanas centrsKur vērsties par ielu un ceļu stāvokli?