Mūsu novadniekam selekcionāram Vilim Lauskim – 134

Drukāt
Sākumlapa > Ziņas, jaunumi

20.01.2021 16:19

Ogres Vēstures un mākslas muzejs iesāktajā rakstu sērijā turpina iepazīstināt ar Ogres novadniekiem, kuru stāsti iekļauti gada izskaņā izdotajā grāmatā „Ogres novada personības” un no kuriem daudzi zināmi mazāk vai nav dzirdēti nemaz.

Šajā datumā 1887. gada 20. janvārī pirms 134 gadiem pasaulē nācis viens no Ogres novadniekiem – aizrautīgais dārznieks Vilis Lauskis, kurš ievērojams ar savām inovatīvajām idejām, jaunu šķirņu radīšanu un sarakstījis vairākas augļkopības grāmatas.

Par ieguldījumu dārzniecības attīstībā viņam piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. V. Lauska patriotismu un drosmi apliecina 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes Memoranda atbalstīšana. Memoranda parakstītāji pieprasīja atjaunot Latvijas valstisko neatkarību, Latvijas armiju, lai cīnītos pret padomju okupāciju.
Līdz Pirmajam pasaules karam Latvijā ar dārzkopību galvenokārt nodarbojās muižās. Dārzkopja amatu varēja iemācīties, strādājot trīs četrus gadus par mācekli muižu vai pilsētu dārzos, bet, ja palaimējās, iemaņas pāris gados varēja apgūt Rīgas tirdzniecības dārzniecībās. Lielākā daļa, amatu apguvuši, bija spiesti meklēt darbu Krievijā, jo brīvu vakanču Latvijā tikpat kā nebija. Tāds ceļš bija ejams arī Vilim Lauskim. Viņš devās uz Gulbenes apriņķa Lizuma muižu cerībā kļūt par dārznieka mācekli un sāka apgūt dārzkopību. Šīs muižas izvēle ir likumsakarīga, jo tā atradās samērā tuvu V. Lauska dzīvesvietai dzimtajā Valkas apriņķī. Būtisks arī ir fakts, ka līdz 19. gadsimtam augļkopība vairāk attīstījās Kurzemē un Vidzemē, tikai vēlāk tā izplatījās visā Latvijas teritorijā.
1904. gadā V. Lauskis mācījās K. V. Šoha dārzniecībā Salaspilī, pēc tam bija dārznieka palīgs Burtnieku muižā (1906–1907). Tālākais ceļš aizveda uz Pēterpili, kur viņš strādāja ģenerāļa Speranska puķu dārzniecībā.
1908.–1920. gadā V. Lauskis mācījās un strādāja par dārznieku Marijinskas lauksaimniecības vidusskolā Saratovas guberņā Krievijā, kuru beidza kā eksterns un kļuva par dārzkopības priekšmetu skolotāju.
1920. gadā V. Lauskis atgriezās Latvijā un 1921. gadā sāka strādāt Zemkopības ministrijas Dārzkopības nodaļā, bet no 1923. gada Bulduru Dārzkopības skolā par skolotāju. 1930. gadā, uzceļot jaunu ēku, tā kļuva par Bulduru Dārzkopības vidusskolu, kur V. Lauskis turpināja darbu, bija tās direktors 1940. un 1941. gadā. Šajā skolā pasniedzējs aizvadīja gadsimta ceturksni, mācot arī biškopību, fitopatoloģiju un entomoloģiju, jūsmīgi stāstīja par ārstniecības augiem, un viņu aizrāva visas bioloģijas nozares. Viņš bija audzinātājs septiņām absolventu grupām. Sarakstījis vairākas mācību grāmatas: “Augļu koku apgriešana” (1925, 1939), “Koku skola” (1927), “Punduru augļu koki” (1936, 1939), “Augļu koku šķirnes” (1937). Rakstījis arī kodolīgus rakstus “Dārzkopības un Biškopības Žurnālam”, kas izdots pirmskara Latvijā.
Sākoties agrārajai reformai 1920. gadā, V. Lauskim bija iespēja iegādāties Krapes muižas augļu dārzu ar tam piederošajām ēkām un zemi. Viņš ieguva 1,16 hektārus augļu dārza ar 75 ābelēm, nepilniem 20 citiem augļu kokiem, ap 100 ogu krūmiem (upenes, jāņogas, ērkšķogas). Jauniegūtajā īpašumā bija arī 1 hektāru liels sakņu dārzs, 5,74 hektāri tīrumu, 1,6 hektāri pļavas un ganības. Jaunais saimnieks beidzot varēja īstenot savas ieceres. Taču viss nebija tik rožaini, jo, tā paša gada oktobrī pārbaudot nodotā īpašuma stāvokli, izrādījās, ka dzīvojamā ēka ir stipri bojāta, “jumts vecs un stipri tek, aktā minētie logi, kā arī durvis ir tikai pagaidu salasīti no citām ēkām, krāsnis galīgi aizaugušas. Vispār šī ēka bez kapitālā remonta dzīvošanai nelietojama”. Arī siltumnīca, kas bija cietusi ugunsgrēkā, nebija izmantojama.
Jauniegūtās mājas tika nosauktas par “Lauskiem”. To gadu gaitā mainīgais veidols un ainava tikai apliecina, ka V. Lauskis ir viens no tiem apņēmīgajiem latviešiem, kurš atjaunojis un sakopis nolaistu īpašumu un piešķīris tam jaunu dzirksti. Vecais muižas augļu dārzs tika papildināts ar jaunām ābelēm. Tad V. Lauskim radusies ideja uzbūvēt divas siltumnīcas. Dārza vienā malā bija sastādīti sārtu un baltu rožu krūmi, bet siltumnīcas atradās dienvidu pusē. Tur zem stikliem bija redzami kupli vīnogu ķekari. Nogatavojušies un ietīti zīdpapīrā, neatkarīgās Latvijas laikā tie vesti uz Armijas ekonomisko veikalu Rīgā (tagadējo „Galeriju Centrs” Vecrīgā).
Padomju laikā abās siltumnīcās bija paredzēts ievākt ap 500 kilogramus ogu gadā.
Sākoties kolhozu izveidei 1946. gadā, abas V. Lauska izlolotās un izveidotās stikla siltumnīcas kļuva par pamatu kolhoza “Lēdmane” dārzniecības izveidei. Tas bija laiks, kad V. Lauskis beidza pedagoga gaitas Bulduru Dārzkopības vidusskolā un tālo braukāšanu uz darbavietu, un kļuva par kolhoza galveno dārznieku un pilnībā pārcēlās uz Krapes mājām.
V. Lauskis bija progresīvs un tālredzīgs dārznieks. Pavasarī, kad vīnogulājiem vēl nebija lapu, siltumnīcas tika izmantotas redīsu audzēšanai, tika izaudzēti līdz pat 15 000 tomātu stādu. Lecektīs iesēja kāpostus, kāļus un sīpolus. Kolhoza laukos iestādīja kopumā ap 400 000 stādu. Turpat dārza teritorijā audzēja gurķus ar kāpostu aizsegu – starp divām gurķu rindām iestādīja rindu kāpostu. Izmēģinājumu lauciņos 10 km² platībā V. Lauskim bija iecere Latvijas apstākļos izaudzēt augus, kuri redzami dārzos ārpus valsts robežām, – sinepes, riziku, krambu un citus. Labs medus augs, kas dod sēklas un no kura pirms galviņu nogatavošanās iegūstams opijs, ir opija magone. Dārznieks atklāja, ka Latvijas klimatiskos apstākļus pacieš sojas pupas, un tika audzēti trīs dažādi varianti.
V. Lauskis pievērsās arī dažādu graudaugu audzēšanai un plašākos apmēros ieviesa prosas, magara, cukura kukurūzas kultivēšanu. Tika veikti izmēģinājumi izaudzēt jaunu kviešu sugu, krustojot to ar vārpatām. Interesants augs, kas bija dārznieka ziņā, ir zemes mandele, kurai uz saknēm aug bumbuļi. Tos var lietot uzturā līdzīgi riekstiem. V. Lauskis atklāja, ka ražīgi un izdevīgi audzēt zirnīšus “Čina” un krūmu ķirbjus “Kabači”. Viņš pastāvīgi domāja par racionālu siltumnīcu izmantošanu, ar laiku panākot, ka tiek piebūvēta arī apkurināma siltumnīca, kas paplašināja ieceres.
V. Lauskis ievērojams arī ar to, ka ir ābeļu šķirnes ‘Krapes cukuriņš’ radītājs. Šīs šķirnes āboli ienākas augusta otrajā pusē, raža ir bagātīgāka, augļi ir lielāki nekā “Cukuriņam” un saglabājas svaigi pat līdz novembrim.
Arī jau cienījamos pensijas gados, kad viņš jau godināts kā Lauska tēvs, V. Lauskis bijis žirgts, staltu stāvu, kuru nav saliekusi gadu nasta. Joprojām darbojās dārzniecībā, vadot siltumnīcu darbu. Viņa vadībā tika veikti izmēģinājumi ar caurspīdīgām perfora lentēm, nosedzot ar tām dažādu dārzeņu dēstus pavasarī. Pēc V. Lauska iniciatīvas tika pētītas problēmas ar herbicīdu (preparāti nezāļu apkarošanai) ietekmi, kā arī dažādu dārzeņu šķirņu agrotehniskie paņēmieni. Pieredzes bagātā dārzkopja padomi bija zelta vērtē, un kolēģi labprāt viņu uzklausīja pat tad, kad viņš bija skarbs un tiešs. V. Lauski raksturo arī paškritika un plašs vēriens darbā, pamatīgi izvērtējot savu un citu veikumu.
1968. gada 10. martā pēc 81 gada šaisaulē dārznieks devās kopt citus dārzus. Taču pēctecība turpinās – viņa stādītās ābeles ir pamats vīna darītavas “Lauskis” dzimšanai, kas atrodas turpat Krapes muižas pagrabā, kas restaurēts un kurā saimnieko viņa mazmazdēls Vents Grīnbaums, piedāvājot nobaudīt ābolu sidru, augļu un ogu vīnus.
Plašāks stāsts par Vili Lauski lasāms grāmatā “Ogres novada personības”. Grāmata izdota ar Ogres novada pašvaldības finansiālu atbalstu. Tā pieejama Ogres Vēstures un mākslas muzeja lasītavā, Ogres novada bibliotēkās, iegādājama Ogres grāmatnīcā, kā arī izdevniecības "Jumava" veikalā un grāmatveikalos "Globuss" Rīgā (valstī noteikto ierobežojumu laikā grāmatnīcu internetveikalos).





Informāciju sagatavoja Ogres Vēstures un mākslas muzejs