14.jūnijā vairāki desmiti Ogres novada politiski represētās personas apmeklēja komunistiskā genocīda upuru piemiņas vietas Ogres novadā - Lauberē, Lēdmanē, Jumpravā, Birzgalē un Tomē, kur nolika ziedus un svecītes, pieminot tos, kuri pēc izsūtīšanas neatgriezās dzimtenē, pieminot traģiskos dzimtu likteņus un sāpīgās atmiņas.
Lauberē represētās personas sagaidīja Lauberes pagasta pārvaldes vadītājs Andris Misters, kurš pastāstīja par dzīvi Lauberes pagastā šodien. Lēdmanē bibliotēkas vadītāja Veneranda Trumekalne un baznīcas draudzes locekle Inese Zaporožeca pastāstīja par dzīvi Lēdmanē, tika nolikti ziedi izsūtīto personu piemiņas vietā, apskatīta Svēto apustuļu Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīca, kas atklāta 2007. gadā un kas ir pirmais dievnams - katoļu guļbaļķu baznīca Latvijā. Jumpravā, noliekot ziedus piemiņas vietā, represētās personas jaunatklātajā estrādē sagaidīja Jumpravas pagasta pārvaldes vadītājs Aivars Samsons, tika apskatīta nesen Jumpravā atklāto specializēto darbnīcu telpas. Birzgalē represētās personas sagaidīja pagasta pārvaldes vadītāja Diāna Arāja, muzeja “Rūķi” vadītāja Laila Krastiņa, kā arī Ogres novada pašvaldības domes deputāts, birzgalietis Pāvels Kotāns, kurš veltīja muzikālus ģitārspēles priekšnesumus.
Piemiņas brīdi Birzgalē piedalījās arī Hilda Groma, dzimusi Zeltmane, kurai tagad ir 84 gadi. Viņa dalījās atmiņās par piedzīvoto savā ģimenē. 1949. gada 25. martā, kad viņai bija nepilni 10 gadi un mācījās 3.klasē, kopā ar 7 un 13 gadus vecajām māsām un mammu viņa devās ceļā uz Sibīriju, Tomskas apgabalu, Valadarovkas sādžu. Ceļš bijis garš un smags - ar vilcienu, tad kuģi un buļļu pajūgā.
“Tur zeme nebija mēslota un nekas negribēja augt, pamazām iekopām. Mamma un vecākā māsa bija slaucējas, kādreiz paslepus dabūjām pienu. Mēs kā bērni to sūrumu mazāk izjutām, daudz vairāk - mamma. Viņai smagi bija jāstrādā taigā, kur ar rokas zāģi zāģēja kokus, par to nopelnot 200 gramu pusizjukušas maizes. Mamma stāstīja, cik bieži viņu pārņēmis izmisums, jo viņai šādos apstākļos bija jāpabaro trīs bērni. Vēlāk par labu darbu mums tika piešķirta govs, un tad dzīves apstākļi uzlabojās,” atminas H.Groma.
Viņa Latvijā, dzimtajā Birzgalē, atgriezās 1957. gadā. Sāpīgās atmiņas vēl spilgtāk atausušas atmiņā pēc notikumiem Ukrainā. Tagad viņas lielākais prieks ir bērni un mazbērni. “Kad atbrauc ciemos, saspiež tik stipri, ka nevaru nemaz paelpot,” smaidot saka Hildas kundze.
Tālāk ceļš veda uz Tomi, kur sagaidīja Tomes Tautas nama vadītāja Sarmīte Pugača, bibliotēkas vadītāja Agita Freiberga un muzeja vadītāja Ligita Ādamsone.
Dienas noslēgumā Komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākums represēto piemiņas vietā notika Ogrē. Klātesošos uzrunāja Ogres novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Egils Helmanis:
“Mēs šodien pieminam Latvijas traģēdiju. Vairākus gadus atpakaļ šajā laikā ģimenes un Latvija posās Jāņiem, gatavojās svinēt Līgo svētkus, un viņu mājās ieradās sveši cilvēki, lai vestu prom uz Sibīriju. Ir maz runāts par to, ko tas nodarījis latviešu tautai, kad tika iznīcināti viņas pamati. Šodien bažīgi skatāmies uz notikumiem Ukrainā, notikumi tur paspilgtina to, kas notika daudzus gadus atpakaļ ar mums pašiem.”
Priekšsēdētājs aicināja viens otrā meklēt to, kas vieno, lai latviešu tauta būtu stipra un vienota, spētu pārvarēt grūtības, un stāstīt saviem bērniem par vecvecāku rūgto pieredzi un nozagto bērnību.
Muzikālus priekšnesumus sniedza dziedātājs Andris Daņiļenko. Dzejas vārdus klātesošajiem veltīja dzejnieks Alberts Kreņevskis.
Viena no A.Kreņevska dzejas rindām skan šādi:
"Mēs esam zvanu tauta -
Ar varu, ar viltu
Uz pušu pusēm
No dzimtajiem pavardiem
Svešumā rauta,
Mēdīta, mīdīta,
Mēlēm un zobiem pļauta.
Un tomēr -
Iznīcībai nepakļauta."
Klātesošos uzrunāja arī Politiski represēto apvienības pārstāvis Edmunds Būmanis, kurš atzina, ka notikumi Ukrainā neļauj aizmirst par piedzīvotajām represijām Latvijā un aicināja neaizmirst un nepiedot tās.
14.jūnijā ziedu nolikšana komunistiskā genocīda upuru piemiņas vietās notika visā Ogres novadā.
Pēc E.Būmaņa apkopotajiem materiāliem, no Ogres rajona 1941. gada 14. jūnijā tika represētas 208 personas, savukārt 1949. gada 25. martā represētas 1072 personas. Pirmās masu deportācijas laikā 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas tika deportēti vairāk nekā 15 400 Latvijas pilsoņu. Savukārt 1949. gada 25. marta deportācijas laikā no Latvijas tika izsūtīti 42 125 iedzīvotāji.
