Ielūkojoties Lursoft datu bāzē, redzam, ka Ķeipenes pagastā joprojām ir reģistrēti ap 119 dažādu uzņēmumu - zemnieku saimniecības, individuālie komersanti, biedrības, sabiedrības ar ierobežotu atbildību. Bet, izskatot šo sarakstu, var secināt vienu – lielākā daļa no šiem uzņēmumiem vairs sen nedarbojas, pastāv tikai formāli.
Īsts zemnieku saimniecību dibināšanas bums Ķeipenes pagastā sākās 1992. gadā, kad paju saimniecība “Ķeipene” tika likvidēta, cilvēki palika bez darba un sāka veidot zemnieku saimniecības, kurās pārsvarā strādāja paši un ģimenes locekļi. 1992. gada 6. janvārī Uzņēmumu reģistrā reģistrēta arī Ķeipenes pagasta zemnieku saimniecība “Senlejas”, kas no 2005. gada 5. aprīļa pārreģistrēta par sabiedrību ar ierobežotu atbildību “Senlejas”. SIA “Senlejas” ir viens no nedaudzajiem Ķeipenes pagastā reģistrētajiem uzņēmumiem, kas laika gaitā ir audzis, paplašinājies, pilnveidojies, kļuvis par stabilu un atpazīstamu uzņēmumu, par darba vietu devēju daudziem. Šogad 6. janvārī SIA “Senlejas” svinēja savu pastāvēšanas 30. gadadienu. Tas tiešām ir nozīmīgs skaitlis, kas liecina par uzņēmuma stabilitāti, spēju pielāgoties, pilnveidoties, pārvarēt krīzes, pareizu vadības stratēģiju un labu komandu.
SIA “Senlejas” 30 gadadienas noskaņās intervija ar SIA “Senlejas” īpašnieku Alvi Mihailovu.
Alvi, tas, ka tu 1992. gadā nodibināji zemnieku saimniecību, nav saistīts ar paju sabiedrības likvidāciju – tu jau ar uzņēmējdarbību nodarbojies labu laiku atpakaļ.
Sākums bija pagājušā gadsimta 80.-to gadu otrajā pusē. Vēl PSRS laikos lielās platībās audzējām dārzeņus. Tā bija pirmā lielā pieredze un skola. Tas, ko nekad neaizmirsīšu, kā ravētāji un ražas vācēji kā pārsteigumu sarīkoja ražas balli. Tas ir ne tikai rūpēties par stādu, bet arī par emocijām. Svarīgs ir ne tikai rezultāts, bet arī process un prieks par paveikto.
Kāpēc savam uzņēmumam izvēlējies tādu nosaukumu?
Galvenais iemesls, kāpēc izvēlējos šo nosaukumu, bija fakts, ka, pa smilšaino zemi rušinoties, ravējot, es atradu dažas viduslaiku saktas, zvaniņus - artefaktus no seniem laikiem. Vai nu manā tīrumā bija bijusi kāda sena apmetne vai kas cits. Un tā senā aura mani pārņēma, un tā radās nosaukums zemei – “Senlejas”.
Uzņēmuma dibināšanas laiks saskanēja ar vecās kungu klēts restaurāciju. Tas senais arī bija par pamatu nosaukuma saglabāšanai. Vēlāk notika dzirnavu drupu restaurācija. Dzirnavu mūrus atrestaurējām pirms 26 gadiem, iedodot dzirnavām otru mūžu citādākā izskatā. Tikko nomainījām dzirnavu jumtam jaunu segumu. Tam vajadzētu kalpot līdz 2047. gadam. Dzirnavas ir kļuvušas par mūsu uzņēmuma simbolu. Patīkami ir, kad kādā starptautiskā pārtikas ražotāju izstādē (lielākās izstādes notiek Vācijā) iedodam kādam vizītkarti, viņš tajā ierauga dzirnavas un saka: “Es pie jums esmu bijis, es to vietu zinu.” Tā tas ir, ka mūs apmeklē arī starptautiski atpazīstamu zīmolu pārtikas uzņēmumu pārstāvji.
Bija arī mēģinājums atjaunot muižas dārznieka māju, kurā padomju laikos bija pienotava. Neizdevās. Pienskābe bija saēdusi visus pamatus. Bija žēl, ka tā - tā kādreiz bijusi skaista ēka.
Kādi ir galvenie virzieni, kuros darbojas SIA “Senlejas”? Kur tiek realizēta “Senleju” saražotā produkcija?
“Senleju” galvenais darbības virziens ir svaigas liellopu gaļas vairumtirdzniecība. Mēs 80% saražotās produkcijas eksportējam. Galvenokārt ekoloģisku produktu. Eiropā gaļas patērētājs ir sapratis, ka bioloģiski audzētus produktus ēst ir labāk, nekā pirkt ārstnieciskas zāles veselības uzturēšanai.
Uzņēmumam ir vairākas sertifikācijas. Viena no tām, kas vislabāk raksturo paša kolektīva zināšanas, spējas un gribēšanu darboties pārtikas nozarē, ir starptautiskais BRCGS sertifikāts (AA līmenis). Tas ir viens no pasaulē novērtētākajiem pārtikas kvalitātes standartiem, kas atbilst jaunākajām pārtikas nekaitīguma nodrošināšanas prasībām, risku analīzei un uzraudzībai. BRCGS sertifikācijas esamība ir ļoti daudzu Eiropas un pasaules vadošo mazumtirdzniecības veikalu ķēžu prasība sadarbības uzsākšanai, jo tā sniedz pārliecību par pārtikas ražošanas uzņēmuma procesu norises kvalitāti. Lai šo līmeni sasniegtu, ir ļoti smagi jāstrādā.
Manzo Gastro Butcher Shop - steika ēstuve ar veikalu - ir atzinis, ka ir mēģinājuši strādāt ar vairākiem ražotājiem un saimniecībām, taču kvalitatīvāku produktu kā SIA “Senlejas” pagaidām neviens nav spējis piedāvāt.
Protams, ilga kopīga darba rezultātā nonācām pie šāda produkta realizēšanas no lauka līdz šķīvim.
Tev pašam garšo steiks? Runā jau, ka tieši vīriešiem sanākot visgardākie steiki.
Steiks man garšo. Teikšu tā, - man patīk labi paēst, bet gatavot nepatīk. Bet ģimenē jau ir citi, kas māk uzcept labu steiku.
Kā teikusi amerikāņu rakstniece Helēna Kellere: “Vienatnē var paveikt tik maz, kopā var izdarīt tik daudz”. Pastāsti par savu komandu – gan par tiem cilvēkiem, kas bija kopā ar tevi uzņēmuma pirmsākumos, gan par tiem darbiniekiem, kurus tu tagad sauc par savu drošo balstu, par savu komandu.
Vērtīgākās komandas modelis ir visas paaudzes kopā, un mums tāds ir. Atsevišķi kādu izcelt negribu, jo ikviens savā vietā ir profesionālis un neaizvietojams. Mēs gan savā kolektīvā tiešā nozīmē vārdu “neaizvietojams” nemīlam, jo mūsu darbinieki ir tik zinoši, ka savu kolēģi vai kolēģus var aizvietot jebkurā brīdī. Un tas mums ir palīdzējis pārvarēt dažādas negaidītas situācijas vai krīzes. Pie mums strādā forši cilvēki.
Foto: Draudzīgs saržs, tapis par godu Senleju 30-gadei. Senleju stiprā komanda: no kreisās Laura Puķīte, Alvis Mihailovs, Laura Mihailova, Jānis Linde.
Veiksmīgas komandas pamatā ir zinoši un motivēti cilvēki. Tas, ka daudzi darbinieki tavā uzņēmumā strādā ilgus gadus, liecina, ka uzņēmumā ar darbinieku motivāciju viss kārtībā. Kā tu motivē savus darbiniekus? Varbūt citiem uzņēmējiem ir vērts no tevis pamācīties šajā ziņā.
Negribu nevienu mācīt. Katrā vidē ir sava specifika, savi apstākļi, savas prasības. Mēs saviem darbiniekiem uzņēmuma 25 gadu jubilejā rakstījām šādi: “Visstiprākā cietokšņa mūris būvēts gan no lieliem, gan vidējiem, gan sīkiem akmeņiem. Lielie un vidējie akmeņi veido mūra pamatu, stabilitāti, tie ir pamanāmāki un parāda visa mūra kopējo izturību. Vidējie akmeņi veido mūra raksturu, izskatu, kāds no tiem ir vairāk pamanāmāks, kāds vairāk slēpjas. Sīkie un mazie akmeņi aizpilda visu, ko nevar lielie un vidējie. Neredzami, nepamanāmi, bet tikpat nepieciešami mūrī kā vidējie un lielie. Tikai tad, ja mūrī ir visi akmeņi, sākot no vissīkākā līdz pat vislielākajam, mūris ir varens, majestātisks un neievainojams. Katrs darbinieks ir daļa no Senleju mūra – ar kopīgiem mērķiem, bet sadalītiem pienākumiem. Katra zināšanas un prasmes, iedvesma un motivācija, panākumi un sasniegumi, savstarpēja uzticēšanās un atbalsts, komandas darbs veido stipru, spēcīgu un grūti nopostāmu kolektīvu.”
Sarunā teici, ka savu uzņēmumu attīstīt un vadīt tev daudz vieglāk būtu pilsētā, piemēram, Ogrē, Rīgā, nevis laukos. Kāpēc tomēr esi palicis uzticīgs laukiem un Ķeipenei?
Man bija iespējas veidot uzņēmumu dažādās vietās, bet tā mājas sajūta tomēr vairākkārt ņēma virsroku.
Kāda ir tava dzimtās Ķeipenes nākotnes vīzija?
Ķeipenes nākotni nevar veidot, neapzinoties tās pagātni. Vēsture - tā ir piederības sajūta. Gribētos, lai Ķeipenē darbojas “dulli” uz darbu cilvēki un turpina darīt aizsākto, ko pirms 150-200 gadiem darīja muižas ļaudis, ko turpināja sovhozā “Ķeipene” strādājošie un šodienas darba darītāji. Šai labajai Ķeipenes aurai jāturpinās, jo Ķeipenē darbu ir daudz, un bez darba nākotne nav iespējama. Vajag tikai darītājus.
Viens no savulaik bagātākajiem un veiksmīgākajiem ASV uzņēmējiem Endrū Kārnegijs ir teicis: “Ja gribat būt laimīgs, izvirziet mērķi, kas pārņem visas jūsu domas, atbrīvo jūsu enerģiju un iedvesmo cerības.” Šajos 30 gados savu izvirzīto mērķi - nodibināt un vadīt uzņēmumu - sen jau esi sasniedzis. Vai esi lepns un laimīgs par savu veiksmīgo uzņēmumu?
Esmu piezemēts, nevar ieslīgt pašapmierinātībā, ir jāturpina strādāt.
Kad viens mērķis sasniegts, jāizvirza nākamais. Šis nākamais mērķis jau ir pie horizonta vai varbūt jau sen tiek īstenots?
Konsultējoties ar speciālistiem, septiņus gadus no vietas laidu Plaužu ezerā zivju mazuļus – plaužus, lai atjaunotu slimo populāciju, un zandartus, kas ir augstvērtīgākā Latvijas zivju suga, kura dabīgi ezerā nebija. Kas tas par Plaužu ezeru bez plaužiem! Un, kad dzīvība iekšā, ap ezeru rosība. Citi apņēmīgi ķeipenieši sakopa pludmales, laivu piestātnes, atpūtas vietas, attīstījās tūrisms. Tepat ir forši, nekur nav jābrauc. Līdzīgu pozitīvu avantūriski nerealizētu ideju ir daudz. Tikai pandēmija traucē.
Informāciju sagatavoja Baiba Mietule