Bet pašam šajā dvēseles šķīstīšanās svētnīcā ne mazāko nopelnu. Dziļi sirdī iekrita 1974. gadā uzņemtā Rīgas kinostudijas mākslas filma “Dunduriņš”… Līdz īkstīm patiess un mākslinieciski smalki nostrādāts kino gabals…
Joprojām nepatīk tā daudzinātā lepošanās kā čigāna lāsts – kaut tu lepns paliktu!... Bet šoreiz patiešām esmu vairāk kā aizkustināts un lepns: filmas operators ir novadnieks Zigurds Uldis Dūdiņš, Ogres novada mazozolietis: cauri birzītei ejot, mūsu viensētas bija tikai puskilometra attālumā viena no otras…
Ulda tēva Jāņa Dūdiņa mājas nosaukums izceļas ar dižu vārdu - “Ozolkalns”. Savulaik (2004.) par Uldi “Ogres Vēstīs” uzrakstīju zem virsraksta “Ozola saknēm savā zemītē ieaudzis”, kur cita starpā vēl dzīvo Ulda vārdi: “Visa pamati montējas bērnībā. Vietā, kur katrs akmentiņš pazīstams, mīļš… Esmu dzimis un audzis laimīgā vietā un laikā. Piemēram, Mazozolu Horstam visi 17 bērni tolaik gāja skolā, paēduši, savu iztiku nopelnījuši, nevis izmangojuši. Tik daudz ļaužu redzēja un prata izmantot dzīves jēgu. Pavasarī visi pakalni, pļavu līči un ataugu lejas elpoja smaržīgos arumos, un rudzu stati ar mēness sirpi augusta naktī cilāja sirdi. Pēc dabas esmu slinks, bet kā iespējams nolaisties tik zemu, lai negribētos redzēt saules rietus un lēktus. Savā sapņu zemē. Te visa apkārtne dveš un līksmībā kliedz no mākslas! Arī tagad. Tikai žēl, ka ainavas aizaug ar krūmiem. Nežēlīgi un ātri.”
Filmas režisors Boļeslavs Ružs, scenārija autore Austra Zīle. Lomu atveidotāju vārdi neprasa komentārus: Ģirts Jakovļevs, Līga Liepiņa, Lūcija Baumane, Hermanis Vazdiks, Dzidra Ritenberga, Lilita Ozoliņa…
Pat mazajam Zigim (Uldis Vītols) pieaugušie nav spējuši uzspiest štampus, atstājot bērnu tīru, dabisku, filmas izskaņā arī neuzspēlēti dramatisku…
Pētera Plakida mūzika jūtīgi saaudusies ar ainām, ainavām, likteņiem….
Gadu skepse automātiski grasās to dienu ķinīti salīdzināt ar šodienu, bet nevar un nevajag…
Andris Upenieks, kādreiz mazozolietis, tagad ķeipenietis