Ada Jurjāne

Adai Jurjānei Ogres Goda pilsoņa nosaukums piešķirts 2002. gada februārī. 2003. gadā A. Jurjāne saņēma Latvijas Republikas apbalvojumu - Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zīmi.

Adai Jurjānei (07.05.1923.- 18.12.2003.) aizejot mūžībā, Ogres mūzikas skolas un 1. vidusskolas kolektīvs par savu kolēģi rakstīja: “Mūsu Jurjānīte...Ogres mūzikas skolu un klases ar padziļinātu mūzikas izpratni Ogres 1.vidusskolā ir beiguši vairāk nekā tūkstoš audzēkņu, un visi sirmo skolotāju uzrunāja tikai tā: mūsu Jurjānīte. Tā viņu sauca arī kolēģi, vecāki, neskaitāmi ogrēnieši, jo citādāk uzrunāt vienkārši nespēja. 

Viņa bija no tiem cilvēkiem, kuri it kā nemanāmi vadīja visu, kas ap un ar mums notika, turklāt darīja to stingri, krietni un mērķtiecīgi. Ada Jurjāne – Ogres mūzikas skolas veidotāja. Ada Jurjāne – klašu ar padziļinātu mūzikas izpratni veidotāja Ogres 1. vidusskolā, no 1971. līdz 1991. gadam tās absolvējuši ļoti daudzi jaunieši. Ikvienam viņa palīdzēja noticēt mūzikas brīnumainajām spējām darīt jūtīgāku un dziļāku dvēseli, atvērt to kā ziedu. Katru viņa prata pārliecināt par dziedātprasmi, un Ogres Kalna skola skanēja ik pavasara atskaites koncertos.

Bet sākums bija Ziemeļvidzemē. Pirmā mūzika – Alūksnes ezera viļņu dziesma krastam, niedru čuksti, vēja dziesma Eola koklē Alūksnes muižas parkā. Ceļš līdz Jurjānu Andreja “Tēvijas” svinīgumam, Bēthovena 9. simfonijas līksmei, Šopēna “Lietus lāšu” maigumam ir mērķtiecīgs, bet ne viegls. Vispirms viņa vecāku ietekmē vēlas ārstēt cilvēkus un liek galvā medicīnas māsas balto cepurīti ar dzīvības sārto krusta zīmi. Tomēr Eola kokles vilinājums ir spēcīgāks un jaunā medmāsa ver Konservatorijas durvis, lai kļūtu par kordiriģenti. Apbrīnojamā centībā un mērķtiecībā viņa virzās uz skaisto mērķi, un kopš 1956. gada Ada Jurjāne ir Ogrē, lai ieaugtu, kļūtu par savējo tik lielā mērā, ka bauda nedalītu apbrīnu un mīlestību. No viņas stingrās, kaut apbrīnojami maigās mērķtiecības baidās pat stingrie skolu direktori – Erna Pudāre, kas jauno skolotāju pieņem darbā, Heselis Abramovičs, kuru viņa pārliecina par padziļinātu mūzikas mācības nepieciešamību. Viņa prot pierunāt līdzīgi domājošos, un viss aiziet. Reizēm šķiet – kā uz burves mājienu. To, cik enerģijas, darba, pacietības un laika tas prasa, zina tikai tuvākie. Bet Jūrjānīte, aizgājusi pensijā, dibina kori “Atvasara” un lepna to diriģē ne tikai Ogrē. Mūzika ir viņas dzīvesveids.

Pirmās brīvvalsts laikā jauniņā meitene paguvusi izbaudīt gaidu kustības burvību, pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas organizē kopā ar M. Feldmani šo kustību Ogrē, iesaistot tajā jaunos savējos, kuri saprot... Tāpēc ar tādu gandarījumu 2002. gadā Ogre uzņem ziņu par Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zīmes piešķiršanu cienījamajai skolotājai, priecājas, kad viņai 2002. gada februārī dāvā Ogres Goda pilsones vārdu.”

Par savu Ogri pati skolotāja reiz teikusi: “Ogre! Mana mūža taku līdzgaitniece! Gandrīz visus manus darba gadus Tu biji kopā ar mani gan priekos, gan vislielāko sāpju brīžos. Kā gan es varētu tevi nemīlēt? Vēlos, lai visi tie, kuri ir ar Tevi saistīti, tevi mīlētu, par Tevi gādātu un ik dienas Tevi skaistāku veidotu! Lai Tu būtu stipro, gudro un laimīgo pilsēta!”