Ar Viestura ordeņa Zelta goda zīmi Latvijas Republikas NBS štāba Personālsastāva departamenta Sociālā atbalsta biroja vecākā instruktore, štāba virsseržante Aija Staņus apbalvota 2009. gada 11. novembrī par ieguldījumu Nacionālo bruņoto spēku attīstībā, pašaizliedzīgu un pilsoniskas drosmes pilnu ieguldījumu, sniedzot morālo atbalstu un organizējot palīdzību starptautiskajās misijās dienošo Latvijas karavīru tuviniekiem.
Aija Staņus (15.12.1964.) dzimusi Liepājas rajona Priekulē. Mamma Aina visu mūžu strādājusi Liepājas rajona centrālajā slimnīcā, savukārt tēvam Antonam padevušies dažādi amatnieka darbi.
Mācību gaitas Aija uzsāka Priekules 1. vidusskolā, tad iestājās Rīgas medicīnas skolā. Pēc skolas beigšanas līdz pat 1992. gadam A. Staņus darbs saistīts ar medicīnu. Profesijas izvēle neesot bijis grūts uzdevums, jo Aija daudz laika pavadījusi mammas darba vietā. “Varētu teikt, ka es uzaugu slimnīcā,” atzīst A. Staņus. “Es nemaz nevarēju iedomāties, ka es varētu strādāt kādā citā sfērā.”
1992. gadā Aija ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi pie vecvecākiem Suntažu pagastā, Ogrē sāka dzīvot pēc trim gadiem. “Manas pirmās atmiņas par Ogri ir, kad man bija četri vai pieci gadi,” atminas A. Staņus. “Kopā ar vecvecākiem gājām pa Brīvības ielu - tad zem dzelzceļa sliedēm vēl nebija tuneļa, tur bija ceļš. Arī šobrīd šī ielas daļā ir ļoti skaista un sakopta. Ogre iepatikās ar tās kokiem un zaļumu.”
Ar armiju Aijas dzīves saistīta kopš 1992. gada: “1992. gada 11. novembrī Ogres Brāļu kapos devu zvērestu, biju ārrindas zemessargs. Biju cieši pārliecināta par to, ko daru. Mana ģimene ļoti daudz bija cietusi no Padomju varas, tāpēc brīvības atgūšana man bija īpaši emocionāls brīdis.” 1997. gada martā Aija sāka darbu 5. Zemgales brigādē, paralēli pabeidza studijas Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, iegūstot bakalaura grādu veselības zinātnē.
Kad 2002. gadā Zemgales 5. brigādi likvidēja, A. Staņus sāka darbu Nacionālo bruņoto spēku apvienotajā štābā. Sākumā sociālā atbalsta birojā, no 2003. gada strādā ar starptautisko operāciju karavīru ģimenēm. “Darbs ir interesants, radošs un daudzveidīgs – organizēju pasākumus, koordinēju sūtījumu nogādāšanu, par to informēju tuviniekus,” skaidro A. Staņus. “Darbam, kā jau visiem, ir savas gaišās un ne tik gaišās puses. Gandarījums satikt misijās dienošo karavīru tuviniekus “Starptautiskajās operācijās dienošo karavīru tuvinieku” kluba pasākumos. Viņi visi, apmēram 300 cilvēki, man kļuvuši gluži kā sava ģimene. Diemžēl manos pienākumos ietilpst kopā ar speciālistu komandu doties pie tuviniekiem arī ļoti skumjos brīžos - paziņot par misijās dienošā bojāeju. Par šiem gadiem bojā gājuši septiņi karavīri. Esmu bijusi karavīru misiju vietās. Varu droši teikt, ka ļoti lepojos ar šiem puišiem. Misija – tā ir sava veida pieredzes gūšanas vieta skarbos apstākļos. Priecājos, ka pie mums nav kara, bet esmu pārliecināta, ja šiem puišiem vajadzētu aizstāvēt Latviju, viņiem to droši varētu uzticēt. Pozitīvais ir tas, ka karavīriem, atrodoties misijā pus gadu, ir noteikta, zināmā mērā sakārtota dzīve, ko nevarētu teikt par ikdienu Latvijā.”
Par godprātīgu darbu A. Staņus saņēmusi dažādus Aizsardzības ministrijas un NBS apbalvojumus par profesionalitāti, augsto pienākumu apziņu un pašaizliedzību pildot dienesta pienākumus, par priekšzīmību un centību militārajā dienestā, par ieguldīto darbu NBS attīstība. 2004. gadā A. Staņus pasniegta piemiņas medaļa “Sekmējot Latvijas dalību NATO”, 2005. gadā NBS goda zīme “Par nopelniem” par ieguldīto darbu, atbalstot karavīrus SO un viņu tuviniekus. 2008. gadā A. Staņus saņēma AM goda zīmi “Par ieguldījumu bruņoto spēku attīstībā, 2010. gada oktobrī NBS komandiera Goda zīmi “Par nopelniem” II pakāpe.
Ar Viestura ordeņa Zelta goda zīmi Latvijas Republikas NBS štāba Personālsastāva departamenta Sociālā atbalsta biroja vecākā instruktore, štāba virsseržante A. Staņus apbalvota 2009. gada 11. novembrī. Šo apbalvojumu viņa saņēma par ieguldījumu Nacionālo bruņoto spēku attīstībā, pašaizliedzīgu un pilsoniskas drosmes pilnu ieguldījumu, sniedzot morālo atbalstu un organizējot palīdzību starptautiskajās misijās dienošo Latvijas karavīru tuviniekiem. A. Staņus atzīst: “Es mīlu savu darbu. To darot, es nedomāju par apbalvojumu, vislielākais apbalvojums man ir misijās dienošo karavīru ģimenes locekļu prieks par kopā pavadīto laiku, labi vārdi par sadarbību.”
Lai arī Aijas ikdiena darbā ir piesātināta un reizēm arī psiholoģiski smaga, viņai ir savi hobiji un atpūtas brīži, kuros krāt spēku darbam. “Man patīk darīt dažādas lietas. Piemēram, ļoti patīk gatavot ēst, es cepu tortes. Patīk adīt zeķes un tamborēt plecu lakatus ne tikai savai ģimenei, bet arī radiem un draugiem. Labprāt lasu grāmatas, īpaši romānus un bestsellerus. Man patīk doties ekskursijās pa Latviju ar mašīnu, ar prieku klausos relaksējošu, klasisku mūziku. Man ļoti patīk rušināties pa savu dārzu. Reizēm, pārnākot no darba, somu atstāju pagalmā un dodos “apgaitā” pa dārzu. Tā kā ikdienā esmu kopā ar daudz cilvēkiem, brīvā brīdī izbaudu klusumu un mieru. Vecumdienas vislabprātāk pavadītu lauku klusumā,” priecīgi saka A. Staņus, turklāt draugi, radi un paziņas nereti Aijai uztic vadīt dažādus pasākumus.
Lai arī darbā ieguldīts nenovērtējams A. Staņas laiks, pacietība un mīlestība, viņa uzaudzinājusi arī trīs savas atvases – Zani, Edgaru un Mārtiņu. Nu laiks jāvelta arī mazmazbērniem – Adrijai un Marko.