Alberts Bergmanis

Albertam Bergmanim Ogres Goda pilsoņa nosaukums piešķirts 2002. gada februārī.

Alberts Bergmanis (01.09.1919. – 24.01.2008.) dzimis Kijevā, ģimenei atrodoties bēgļu gaitās. Bergmaņu ģimene Latvijā atgriezās 1922. gadā un dzīvoja Rīgā – Pārdaugavā. 1934.gadā pēc tēva traģiskas nāves, Alberts bijis spiests pārtraukt mācības skolā un uzsācis darba gaitas, veicot dažādus arodus, bet visilgāk strādājis par krāšņu mūrnieku un jūrnieku uz Latvijas tirdzniecības kuģiem. Kara laikā kuģis, uz kura atradies A.Bergmanis, jūrā uzbraucis mīnai, bet viņš laimīgā kārtā izglābies.

1944. gada oktobrī A.Bergmanis iesaukts leģionā un kā 19. divīzijas smagās artilērijas dižkareivis piedalījies kaujās. Pie Mores guvis ievainojumu galvā un nokļuvis kara hospitālī Čehijā. Pēc atveseļošanās brīvprātīgi atgriezies frontē – Kurzemes katlā, Lestenē, lai turpinātu cīnīties par dzimtenes brīvību.

1945. gadā, pēc Vācijas kapitulācijas, kopā ar citiem kaujas biedriem A.Bergmanis nokļuvis Pečoru filtrācijas nometnē, brīnumainā kārtā izdzīvojis. 1946. gada beigās atgriezies Rīgā. Pēc gada Alberts sastapis savu liktenīgo mīlestību – Jevgeniju, ar kuru kopdzīvē aizvadīti 59 gadi.

Lai nodrošinātu ģimenei veselīgus dzīves apstākļus un būtu lielāka iespēja realizēt savu vaļasprieku – makšķerēšanu, Bergmaņu ģimene, samainot dzīvokļus, pārcēlās uz dzīvi Ogrē. Līdz aiziešanai pensijā A.Bergmanis strādājis Ogres trikotāžas kombinātā.

Pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā viņš aktīvi iesaistījies sabiedriski politiskajā dzīvē – Ogres Politiski represēto kluba valdes darbā, kā arī bijis viens no Ogres rajona Nacionālo karavīru biedrības dibinātājiem. Līdz pat aiziešanai mūžībā bijis šīs biedrības vadītājs.

2002. gada februārī viņam piešķirts Ogres Goda pilsoņa nosaukums. Mūža profesija – elektriķis, taču Ogres Goda pilsoņa nosaukums piešķirts par Latvijas Nacionālo karavīru biedrības Ogres nodaļas vadīšanu desmit darba gadus. “Kad skatos biedrības sarakstos, skaitļi liecina, ka neviena, jaunāka par 80 gadiem, mūsu vidū vairs nav. Agrāk katru gadu Lāčplēša dienā gājām uz Brāļu kapiem – nesām valsts karogu, nolikām vainagus. Nu vairs nevienam nav spēka to izdarīt. Visiem saviem karavīriem un arī pārējiem ogrēniešiem novēlu labu veselību, ko citu vairs…”, tā 2005. gadā teicis Goda pilsonis Alberts Bergmanis.