2018. gada oktobrī par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā Ordeņu kapituls nolēma piešķirt Atzinības krusta V šķiru un iecelt par ordeņa kavalieri sabiedrisko darbinieci, Ogres Politiski represēto kluba valdes locekli, biedrības “Latvijas Politiski represēto apvienība” sekretāri, valdes locekli Dagniju Liepiņu.
Dagnija Liepiņa (Cīrule) (23.04.1945.) dzimusi Tukuma apriņķa Vānē, “Klintīs”. Māte Marta un tēvs Teodors Cīruļi izaudzināja piecus bērnus – Ligitu, Teodoru, Tālrītu, Austri un jaunāko Dagniju.
Dagnijas māte Marta agrā jaunībā bija zaudējusi tēvu, māte viena izaudzināja piecus bērnus un skubināja meitu precēties, par piemērotāko kandidātu izvēloties izveicīgo veikalnieku Teodoru, kurš bija atraitnis un desmit gadus vecāks par Martu. 1931. gadā viņi apprecējās un 1939. gadā Teodors Vānē vecā zirgu staļļa vietā pabeidza celt māju, kurā atradās arī veikals. Arī Teodoru liktenis nebija saudzējis. Viņš piedzima 7 bērnu ģimenē Laidzē, Talsu pusē. Mamma nomira, kad zēnam bija 7 gadi, un tēvs bērnus izdalīja radiniekiem. Teodors nonāca pie kāda nejauka vīra, kurš dzina ganos, daudz nostrādināja. Teodors aizgāja par mācekli un iemācījās darināt vadmalu, pamazām uzsāka savu biznesu, līdz Vānē atvēra savu veikalu. Ar lielu centību, mērķtiecību, gudrību un darbu no bāreņa viņš bija kļuvis par turīgu tirgotāju.
"1940. gadā tikko uzcelto māju un veikalu okupanti nacionalizēja. Tēvam atļāva palikt veikalā par sagādnieku. 1949. gada 25. martā agri no rīta tēvs bija aizsūtīts komandējumā uz Tukumu pēc precēm. Vecākā māsa mācījās Tukumā vidusskolā un arī nebija mājās. Mamma bija slima, ar augstu temperatūru. Sarakstā mēs bijām visa ģimene. Nezinu, kā mammai izdevās piekukuļot atnācējus, bet mani atstāja gultiņā un paziņoja omītei, lai nāk pakaļ. To rītu labi atceros…to lielo vīru pelēkā šinelī ar plinti pār plecu. Mammu ar trīs maniem brāļiem un pārējiem vāneniekiem aizveda uz Stendi un no turienes uz Tomskas apgabala Piškino Troickas rajona Konstaninovkas sādžu, kolhozu „Putj k komuņizmu”,” atminas D. Liepiņa. Tēvs izsūtīšanas dienā mājās tā arī neatgriezās, bet aizbrauca uz Rīgu, apmetās pie draugiem, arī māsa Ligita pārcēlās uz Rīgu, pabeidza vidusskolu. Pēc tam mācījās Tirdzniecības tehnikumā un 1952. gadā apprecējās.
1952. gadā Dagnija ar tēvu brauca pie mammas un brāļiem uz Sibīriju, lai ģimene būtu kopā. Tajā gadā viņa jau bija sākusi iet Vānes skolā sagatavošanā, rudenī bija jāsāk skolas gaitas. Tā kā uz Sibīriju aizbrauca jūlijā, pirmo ziemu vēl meitene pavadīja mājās, apgūstot krievu valodu, ko palīdzēja spēļu biedrene Valentīna. Skolas gaitas Dagnija Sibīrijā uzsāka 1953. gadā. “Tā kā es biju jaunākā, mani loloja un lutināja, ikdienas smagumu maz izjutu. Ģimenē visi bija ļoti strādīgi. Sibīrijā bija auglīga zeme – iemeta tajā kartupeļu miziņu un izauga kartupelis. Jā, kārumu nebija, bet paēduši bijām. Mammai bija smagi pirmie gadi, kad viņa ar brāļiem tikko aizbrauca. Bija jāiet aukstumā, sniegā taigā kokus gāzt, gulēja uz nāriņām. Bijis tik auksti, ka mati pie tām piesaluši. Pēc tam brāļiem bija locītavu problēmas. Kad mēs ar tēvu aizbraucām, mamma jau bija iegādājusies mazu mājiņu ar vienu istabu, stūrī bija liela krāsns, uz kuras bija ekskluzīva guļvieta ziemā. Ziemā zem krāsns dzīvoja vistas, bet istabas stūrī teliņš. Istabai pa vidu bija čuguna krāsniņa, kura ziemā visu laiku tika kurināta un mēs, bērni, cepām “ļepjoškas”. Pa vasaru audzējām trušus. Rudenī, kad iestājās sals, tos nokāva, ādiņas izkaltēja un nodeva, gaļu glabāja bēniņos maisos. Tas bija mūsu ledusskapis. Dārzā daudz ko izaudzējām, gotiņa bija. Reizēm sādžas veikalā varēja nopirkt cukuru, kuru pārdeva lielos klučos, to sadalot. Vienīgie saldumi bija cukuroti spilventiņi ar ievārījumu, sakusuši vienā bluķī, tos arī tirgoja, griežot pa gabaliem. Kāds gardums tas bija! Kolhozā bija arī bišu dravas, tur medu varēja dabūt. Taigā bija visādas ogas, tās savārīja un uzglabāja ziemai tēva darinātās koka muciņās. No Latvijas omīte sūtīja paciņas, arī naudiņu. Reiz atsūtīja ābolus, kuri bija sasaluši, vēl tagad atceros to garšu…,” par piedzīvoto Sibīrijā stāsta Dagnija.
“Turpat sādžā bija četrgadīga skola – maza guļbaļķu mājiņa, tajā strādāja viena skolotāja. Kad es sāku iet 1. klasē, četrās klasēs bijām deviņi skolēni. Stundas visiem notika reizē, skolotāja četrām klasēm pasniedza visus priekšmetus. Labi mācījos. Man padevās aritmētika, daudz lasīju. Skolotāja bija ļoti jauka, viņu sauca Aleksandra Iļjiņična Šiļko. Skolotājai mājās bija kādu metru garš plaukts ar grāmatām, un tā bija vienīgā māja sādžā, kurā bija grāmatas. Tur bija Puškins, Turgeņevs, Ļermontovs. No tā laika esmu iemīļojusi šos autorus oriģinālā. Bija arī Andreja Upīša darbi krievu valodā,” atmiņās dalās D.Liepiņa. Pirmās trīs klases Dagnija mācījās turpat sādžā, tad skolu likvidēja un mācības bija jāturpina piecus kilometrus attālajā skolā Lomonosovā.
1956. gada novembrī ģimene atgriezās Latvijā. Savā mājā netika ielaisti, apmetās pie vecmāmiņas Vānes “Sulmucās”. Dagnija turpināja mācības Vānes pamatskolas 4. klasē. “Man bija labas atzīmes, tikai latviešu valodā bija “trīs”, jo juka krievu burti ar latviešu burtiem, nezināju, kur likt garumzīmes,” saka Dagnija.
Līdz 7. klasei meitene mācījās Vānes pamatskolā, tad 8. un 9. klasē mācības turpināja Sabiles vidusskolā. Vecāku draugu mudināta, Dagnija iestājās Elektromehāniskajā tehnikumā Rīgā, kur bija atklāta jauna nodaļa – pusvadītāju iekārtu ražošana, sagatavoja speciālistus pusvadītāju rūpnīcai. Dagnija apmetās pie māsas Rīgā. “Domāju – ja man būtu ļauts izvēlēties, es visdrīzāk būtu kļuvusi par mediķi,” ir pārliecināta D.Liepiņa. Ieguvusi pusvadītāju iekārtu ražošanas tehnologa kvalifikāciju, Dagnija 1967. gadā sāka un līdz pat aiziešanai pensijā 2002. gadā strādāja Rīgas Centrālajā telefonu mezglā 21/22 par elektromehāniķi.
Studiju laikā Dagnija devās uz Rīgas sporta manēžu, kur notika dažādi pasākumi un varēja piepelnīties, ierādot apmeklētājiem vietas. Tur radiomezglā strādāja arī Kārlis Liepiņš, kurš bija precējies, bet pēc trīs gadu dienēšanas PSRS Bruņoto spēku radiotehniskajā karaspēkā, ģimene bija izjukusi, bija dēliņš Aigars. Pamazām Dagnija ar Kārli satuvinājās un 1967. gada 30. decembrī apprecējās. Pieteicās meita Anete. Ģimene līdz 1971. gadam dzīvoja Rīgā, bet tad pārcēlās uz Ogri, kur Kārlis jau divus gadus strādāja Ogres Trikotāžas kombinātā par elektroiekārtu, kontrolmēraparātu un automātikas speciālistu. Mālkalnes prospektā ģimenei tika piešķirts dzīvoklis. 1976. gadā ģimenē pieteicās dēls Mārcis.
Dagnijai pirmās atmiņas par Ogri saistās ar 60. gadu vidu, kad viņa kopā ar draudzeni Dainu brauca uz Ogri ciemos pie Dainas tantes, kura dzīvoja Bērzu alejā. “Mums patika Ogrē pastaigāties. Kur šobrīd slejas Mālkalnes prospekta masīvs, bija purvs, stāvējām Zilajos kalnos un to vērojām. Kur šobrīd ir tunelis zem dzelzceļa, bija pārbrauktuve, tai pāri brauca mašīnas. Kad sākām šeit dzīvot ar ģimeni, sākās intensīva celtniecība, viss mūsu acu priekšā izauga,” atminas D.Liepiņa. “Man patīk Ogrē, tomēr, jāatzīst, visu mūžu manā sirdī bijusi nostalģija pēc Vānes. Sapņos bieži redzēju omītes mājas “Sulmucas”, virtuves klona grīdu, taciņu uz aku… Nedaudz tas rima, kad pēc vecāku nāves mantoju Zluktenes muižu. Tā atrodas pie pašas Lietuvas robežas. Tēvs šo muižu bija nopircis 1939. gadā. Ieguldīts ļoti liels darbs, lai to sakoptu, bet tur es gūstu prieku un mieru, saikni ar dabu un savā ziņā arī ar bērnības Vāni, kas visu mūžu man tik ļoti pietrūka,” saka Dagnija.
Pēc aiziešanas pensijā Dagnijas ceļš veda uz biedrību “Latvijas politiski represēto apvienība” (turpmāk – LPRA). Tas bija 2003. gads. Kārlis tobrīd strādāja par LR Saeimas frakcijas “Latvijas ceļš” konsultantu, iepriekš bija Augstākās padomes deputāts. Viņš bieži satika LPRA vadītāju Gunāru Resno, kuram Ogres Politiski represēto kluba valdes loceklis Edmunds Būmanis bija ieteicis Dagniju uzaicināt apvienības valdē. Kārlis atbalstīja un centās pierunāt sievu, lai pieņem šo uzaicinājumu, turklāt D.Liepiņa jau aktīvi darbojās Ogres Politiski represēto klubā. Dagnija šo piedāvājumu pieņēma, sāka strādāt LPRA valdē, par sekretāri un dara to vēl aizvien.
“Pirmdienās un otrdienās esmu uz vietas birojā un konsultēju represētās personas vai LPRA nodaļu vadītājus par visdažādākajiem jautājumiem,” savus pienākumus apvienībā raksturo D.Liepiņa. “Apvienībai ir 55 reģionālās nodaļas visā Latvijā, ar tām uzturu saikni. Četras reizes gadā notiek lielās Koordinācijas padomes sēdes, reizi mēnesī – valdes sēdes. Iesaistos dažādu projektu īstenošanā, LPRA pasākumu organizēšanā, arī organizēju ikgadējo politiski represēto salidojumu Ikšķilē.”
Šobrīd Latvijā ir 11400 cilvēku, kuri cietuši no komunistiskā režīmā, un 1021, kurš cietis no nacistiskā režīma. Katru gadu šis skaits sarūk no 800 līdz pat 1000, jo represētie dodas Mūžībā. 2003. gadā, kad D.Liepiņa sāka strādāt LPRA, Latvijā bija reģistrēti apmēram 23000 cilvēku, kuri cietuši no komunistiskā režīma, un apmēram 2000 no nacistiskā režīma cietušie.
Pēdējos divus gadus LPRA vada Ivars Kaļķis, 2019. gada februārī par apvienības priekšsēdētāju viņš tika ievēlēts atkārtoti. Apvienības vadītāja galvenais pienākums ir aizstāvēt represēto tiesības un intereses, un Latvijas valdība tās ir ņēmusi vērā. Politiski represētajiem ir noteiktas sociālās garantijas, nodrošināts bezmaksas sabiedriskais transports un medicīniskā aprūpe, pieejama sociālā rehabilitācija, nekustamā īpašuma nodokļa atlaides. “LPRA ir piesaistījusi starptautisku uzmanību. Agrāk ārvalstu vēstnieki politiski represēto pasākumos pie Brīvības pieminekļa 25. martā un 14. jūnijā nepiedalījās, gājienā nedevās. Tagad piedalās un ir pat noteikts valsts protokols. Tas, ko Latvijai ir nodarījis komunistiskais un nacistiskais režīms, ir vārdos neaprakstāms posts. Sandra Kalniete kādā no savām uzrunām Eiroparlamentā teica – ja katram no komunisma cietušajam represētajam veltītu vienu klusuma minūti, būtu jāklusē 189 gadi! Tas ir šausmīgs posts! Vērojot notikumus šodien, rodas iespaids, ka cilvēce nav mācījusies no šīm kļūdām, nav iemācījusies sarunāties. Dzīvojam 21. gadsimtā, piedzīvojam strauju zinātnes un tehnoloģiju attīstību, bet cilvēki neprot sarunāties un nevar dzīvot mierā,” ar skumjām secina D.Liepiņa.
LPRA darba pilns bijis pagājušais gads, kad valdība sakarā ar Latvijas simtgadi apvienībai piešķīra papildu 60 000 eiro dažādu projektu īstenošanai. Izdevās labiekārtot vai sakārtot desmit represēto piemiņas vietas Latvijā (Vaiņodē, Vānē, Ventspilī, Penkulē, Strenčos, Vecbebros, Valkā, Balvos, Budbergā, Cēsīs). Preiļu novada represēto biedrība “Likteņa ceļš” izveidoja dokumentālo filmu “Rozes zem sniega”, kurā savākti divdesmit 1941. un 1949. gadā izsūtīto stāsti. Top arī grāmata “Sibīrijas skola”, ko sastāda Dzintra Geka, vācot un apkopojot izsūtīto bērnu atmiņas un fotogrāfijas par skolas laiku. Likteņdārzā top piemiņas vieta represēto mātēm. “Mēs jau esam tie, kuri ir pēdējie liecinieki par piedzīvoto izsūtījumā. Vecāki jau sen ir miruši. Mana mamma nomira 2001. gadā, tēvs – 1981. gadā. Pateicoties saviem vecākiem, visbiežāk tieši mātēm, daudziem bērniem izdevās izdzīvot. Pateicībā par to top šī piemiņas vieta, kuras iekārtošanas idejas pieder vairākiem cilvēkiem. Tā atrodas netālu no amfiteātra, uzkalniņā. Centrā ir mežābele un mārpuķītes, no centra vijas akmeņiem izlikta spirāle, apkārt gabions, virs tā uzlikti soli un var sēdēt, bet ārpus gabiona būs sasēti un augs dažādi graudaugi, simbolizējot dzīvību un turību. Piemiņas vietā ir divi akmeņi – viens kā piemineklis, otrs kā šūpulis. Akmenī būs iecirsti Sandras Kalnietes vārdi: “Māt, tu man dāvāji dzīvību divreiz. Kad piedzimu un kad nenomiru badā. Sibīrijas bērns”,” piemiņas vietas ideju raksturo D.Liepiņa.
2018. gada oktobrī par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā Ordeņu kapituls D.Liepiņai nolēma piešķirt Atzinības krusta V šķiru un iecelt par ordeņa kavalieri. D.Liepiņa atklāj, ka tas viņai bijis pārsteigums. “Es zināju, ka 2018. gada pavasarī apvienība bija iesniegusi priekšlikumu mani apbalvot, bet par to jau biju aizmirsusi. Notika apvienības valdes sēde, man zvanīja meita un apsveica ar Atzinības krustu! Pārsteigums bija. Ko man tas nozīmē? Es neesmu nekāda varone, vienkārši strādāju no sirds, pildu savus pienākumus, jo apvienības liktenis, represēto cilvēku liktenis man nav vienaldzīgs. Darbs apvienībā bijis saistīts ar cilvēkiem. Ir ļoti patīkami apzināties, ka, dodoties pa Latviju, es zinu, ka jebkurā vietā es varēšu dabūt naktsmājas, pazīstu tik daudz represēto, kuri man kļuvuši par draugiem un labiem paziņām. Svarīgākā pateicība man ir represēto mīlestība un pateicība par izdarīto. Protams, patīkami, ka mans darbs tiek arī valstiski novērtēts. Bērni tagad smej – abi vecāki saņēmuši valsts apbalvojumus,” smaidot saka D.Liepiņa. Viņas vīrs Kārlis Liepiņš Triju Zvaigžņu ordeni saņēma 2000. gadā. Diemžēl D.Liepiņas vīrs devās Mūžībā 2006. gadā.
Runājot par saviem hobijiem, D.Liepiņa atminas, ka kādreiz tā bijusi šūšana, ceļošana kopā ar ģimeni, braukšana ar laivām, kāpšana kalnos. Arī tagad Dagnijai prieku sagādā ceļojumi – pēdējais ceļojums pirms 2 gadiem vedis uz Baltkrieviju. Ir būts Eiropas un Skandināvijas valstīs, īpaši paticis ceļojums uz Norvēģiju, piedzīvojumiem un iespaidiem bagāti ceļojumi veduši arī uz Amerikas Savienotajām Valstīm, Kanādu. “Tagad man prieku sagādā būt savās lauku mājās Zluktenē – tur ir upe, klusums un miers. Protu visus lauku darbus, labprāt rušinos dārzā, kopju savas puķu dobes un pļauju zāli,” ar smaidu saka D.Liepiņa. Lai arī ikdienā enerģija tiek veltīta darbam apvienībā, Dagnijas domas un rūpes lielākoties ir pie bērniem un mazbērniem – meitas Anetes, mazmeitas Līvas (28 gadi), dēla Mārča un vedeklas Sarmītes lolojumiem – mazdēliņa Emīla (8 gadi) un mazmeitiņas Elizabetes (2 gadi). “Cik tie bērniņi ir forši,” iesaucas Dagnija, lietotnē WhatsApp Omīšu grupā skatoties uz pēdējo Elizabetes video ierakstu, “man viņi nav jāaudzina, bet jāmīlē!” Vienmēr līdzās būts arī vīra Kārļa dēlam no pirmās laulības Aigaram, kurš ģimeni nodibinājis Indijā, Aigara bērniem – Klāvam, Tomam, Aldim, Madarai tepat Latvijā.
Atskatoties uz savu dzīvi, D.Liepiņa saka: “Cik dzīve, šķiet, bijusi gara! Bet, jo ilgāk es dzīvoju, jo tā man šķiet interesantāka! Es vēl atceros mašīnu, kas darbojās, to kurinot ar malku. Esmu vēršu pajūgā braukusi, bez grožiem. Kad vajadzēja pajūgu pagriezt, uzsauca ,,cob!” vai ,,cobē!”. Tad vērši pagriezās pa labi vai pa kreisi. Ja priekšā gadījās peļķe un vēršiem gribējās atspirdzināties, tie ņēma un apgūlās. Tad vajadzēja pagriezt viņiem astes, lai tie celtos un ietu tālāk… Tagad vienā mirklī caur telefonu varu aizsūtīt bildi, piemēram, uz Ameriku. Neticami attīstības soļi tehnoloģijās!”
Savai pilsētai Ogrei D.Liepiņa vēl turpināt attīstīties, bet ogrēniešiem – apzināties, ka katrs varam darīt ko labu apkārtējiem cilvēkiem, videi, pilsētai un valstij.