Suntažu Kultūras nama vadītājai Dzidrai Sproģei Ogres Goda pilsoņa nosaukums piešķirts 2016. gada oktobrī par ieguldījumu kultūras dzīves pilnveidošanā Suntažu pagastā un Suntažu pagasta centra iekopšanā. Sagaidot Latvijas Republikas 98. gadadienu, 2016. gada novembrī, par nopelniem Latvijas valsts labā Dz.Sproģei piešķirts Latvijas valsts apbalvojums - Atzinības krusta V šķira.
Dzidra Sproģe (12.10.1956.) ir dzimusi un savas dzīves pirmos 20 gadus pavadījusi Ogres rajona Turkalnē. Tēvs Augusts Meijers bija mežsargs, savā darbā iesaistīja arī bērnus. Dzidra kopā ar vecāko brāli Jāni daudz laika pavadīja mežā - gan stādot kociņus, gan vācot priežu un egļu čiekurus un sveķus. Ģimenē pat izauklēts mazs stirnas bērniņš, ko mežā atraduši bērni un atnesuši mežsargam. Mamma Iraida Spodra strādāja par apdrošināšanas aģenti un bija liela dziedātāja – visi pasākumi gan mājās, gan strādājot pavadīti ar skanīgām dziesmām. Jau bērnībā Dzidrai radās mīlestība pret dziesmu, tām visām viņa zināja vārdus. “Pie mūsu mājām, mežmalā, bija kalniņš, gāju uz turieni dziedāt un dejot. Apliku sev lakatus un iztēlojos, ka dejoju baletu,” gaišās atmiņas atceras Dz.Sproģe. Lai dziesmām būtu muzikāls pavadījums, vēlāk viņa pašmācības ceļā apguva akordeona spēli. Ģimenei tuva bijusi kultūras dzīve – kopā braukuši uz Ogri un Rīgu, lai baudītu koncertus, teātri, operu, arī sporta sacensības. Tēvs Augusts interesējās par dzeju, vairākas klades pierakstījis ar dzejoļiem, viņš interesējās par literatūru, kas saistīta ar ģeogrāfiju un vēsturi. A.Meijers 1950. gadā piedzīvoja smagu izsūtījumu uz Sibīrijas ziemeļiem. Savas dzīves pēdējos gadus veltīja darbam Ogres represēto klubā un atmiņu pierakstiem par Latvijas vēsturi dažādos laika posmos un likteņu griežos 6 kladēs.
Pabeidzot Turkalnes pamatskolu, Dzidra mācības turpināja Ogres vidusskolā. Skolā aktīvi dziedāja, ar lielu prieku iesaistījās visās aktivitātēs, trenējās Ogres sporta skolā. Absolvējot vidusskolu, Tīnūžu bibliotēkas vadītāja Ludmila Jēkabsone Dz.Sproģi uzaicināja Tīnūžos aizvietot kultūras darbinieci. “Tīnūži bija mana pirmā darbavieta. Tur bija ļoti daudz sirsnīgu, atsaucīgu un mīļu cilvēku. Rīkojām Līgo vakaru uz saliņas, sporta svētkus... Mums ļoti lustīgi gāja! Ļoti jaukas atmiņas!” ar smaidu stāsta Dz.Sproģe.
Jauno, aktīvo un talantīgo kultūras darbinieci pamanīja toreizējais Suntažu kolhoza priekšsēdētājs Ivars Celmiņš un piedāvāja darbu Suntažu Kultūras namā. 1978. gadā Dz.Sproģe sāka strādāt šajā namā kā mākslinieciskās daļas vadītāja, vēlāk – kultūras nama vadītāja. Dz.Sproģe paralēli darbam mācījās Kultūras darbinieku tehnikumā (tagadējā Latvijas kultūras koledža), kur ieguva amatieru teātru režisores izglītību. “Suntažos cilvēki bija savādāki, atturīgāki, ar augstākām prasībām. Tomēr daudzi mani atbalstīja, palīdzēja, organizēju jaunus kolektīvus, un metos darbā. Īpašu pateicību esmu parādā tieši I.Celmiņam par sapratni un atbalstu,” saka Dz.Sproģe. “Kultūras dzīve Suntažos tolaik bija ļoti aktīva – regulāri notika populārāko mūziķu grupu koncerti, uzstājās profesionālo teātru trupas no Valmieras un Liepājas, notika pat divi koncerti vai izrādes dienā, lai tās varētu noskatīties visi, kuri vēlas. No kaimiņu pagastiem uz kultūras namu brauca skatītāji ar autobusiem un tika rezervētas sēdvietas. Un kur nu vēl lielās kolhoza balles! Bija ļoti interesanti!”
Suntažos Dzidra satika savu mīlestību – Tomu Sproģi un 1984. gadā nosvinēja kāzas. Ģimenē piedzimuši divi dēli - Jānis un Toms Arnolds. Tagad ģimenei pievienojusies vedekla Anna un divas mazmeitiņas Amanda un Agnese.
1993. gadā Dz.Sproģe devās dekrēta atvaļinājumā un atgriežoties 1996. gadā sāka strādāt Suntažu internātskolā par ārpusklases darba organizatori. “Nekad nedomāju, ka es varēšu strādāt ar bērniem! Tas bija ļoti interesants darbs, un skolā bija ļoti gaiša un patīkama gaisotne. Ārpusklases darbā aktīvi iesaistījās arī skolotāji, spēlēja teātri, nodibināju skolotāju ansambli un deju kolektīvu. Skolā izdevās iedibināt daudzas tradīcijas, kuras tiek piekoptas vēl aizvien,” priecājas Dz.Sproģe.
2001. gadā Dz.Sproģe atkal uzņēmās Suntažu Kultūras nama vadītājas amatu. Pateicoties Dz. Sproģes radošam un pašaizliedzīgam darbam, Suntažu Kultūras nams ir kļuvis par Suntažu pagasta dzīves centru, vietu, kur visu gadagājumu lauku cilvēki var sevi bagātināt, gan apmeklējot koncertus, teātra izrādes, izstādes, gan darbojoties daudzveidīgajos amatiermākslas kolektīvos un pulciņos. Suntažu Kultūras namā darbojas koris, vokālais ansamblis, amatierteātris, jauniešu deju kolektīvs, vidējās paaudzes deju kolektīvs, senioru deju kolektīvs, folkloras kopa, audēju kopa, rotu gatavošanas un rokdarbnieču pulciņi, jauniešu rokgrupa, flamenko deju grupa, veselības veicināšanas grupa un nevalstiskā organizācija “Suntalnieces”. Suntažu Kultūras nama kolektīvi skatēs vienmēr ir ieguvuši augstu novērtējumu un regulāri piedalās Vispārējos latviešu Dziesmu un deju svētkos un dažādos republikas nozīmes pasākumos. Lielāko daļu no minētajiem kolektīviem dibinājusi pati kultūras nama vadītāja, dalībniekus piesaistījusi, dodoties pie suntažniekiem uz mājām - aicinot, pierunājot un iedrošinot katru personīgi.
No 1979. gada Dz.Sproģe dzied jauktajā korī “Suntaži”. Agrāk viņa dziedāja arī ansamblī “Svīre” un folkloras kopā. Folklora Dz.Sproģei ir īpaši tuva. “Man bija ļoti liels prieks, kad izdevās nodibināt folkloras kopu. Sākumā atnāca 18 dziedātājas, tagad kopā ir 12 dalībnieki. Braucu uz muzeju, interesējos, kā izskatās lībiešu tērpi, meklēju audumu, rotas. Suntaži senos laikos bijusi sena lībiešu apmetne, tāpēc arī šuvām lībiešu tērpus,” atklāj kultūras nama vadītāja, piebilstot, ka viņa lolo sapni nodibināt vēl vienu ar tautas mākslu saistītu kolektīvu. “Varbūt izdosies!? Folklora – tās ir mūsu saknes, pamatu pamats, ko vajag saglabāt nākošām paaudzēm - kas gan cits, ja ne mēs… Šo sakņu sajūtu, latvisko garu īpaši spilgti izjutu starptautiskajā folkloras festivāla ”Baltica 2015” Rēzeknē. Tādu pat nevar izjust Lielajos Dziesmu un deju svētkos,” atminas Dz.Sproģe.
Kultūras nama vadītāja aktīvi iesaistās arī Suntažu pagasta centra teritorijas sakopšanā, labiekārtošanā. Bijusi iniciatore daudziem projektiem Ogres novada pašvaldības rīkotajos projektu konkursos. “Kas ir mans dzinulis? Mans darbs. Un man gribas, lai Suntaži ir skaisti,” saka Dz.Sproģe. Pateicoties Dz. Sproģes iniciatīvai un neatlaidīgam darbam, Suntažos ir uzbūvēta estrāde, kas kļuvusi par vietu gan pagasta, gan novada un ārvalstu sadraudzības pagastu vērienīgu pasākumu rīkošanai. Liels darbs paveikts kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanā pagastā, atjaunojot Suntažu kapsētas akmens sienu. Turot godā sava tēva piemiņu, Dz.Sproģe atjaunoja represēto personu piemiņas vietu Suntažos, kurā atrodas tēlnieka, suntažnieka Jāņa Karlova veidots piemineklis “Svešumā dzītajiem”, un katru gadu pulcē represētās personas, organizējot viņiem pasākumus vai kopīgus izbraucienus. “Represēto cilvēku paliek arvien mazāk, bet šī “lielās vēstures grāmatas” lappuse nedrīkst pazust - tā ir daudzu tūkstošu latviešu dzīvības lappuse,” piebilst Dz.Sproģe. Cienot un godājot tos suntažniekus, kuri aktīvi rosās un strādā Suntažos šodien, Dz.Sproģe ieviesusi jauku tradīciju – “Goda suntažnieks” titula piešķiršanu.
2018. gadā apritēs 40 darba gadi, ko Dz.Sproģe veltījusi suntažniekiem. Raksturojot sava pagasta iedzīvotājus, kultūras nama vadītāja saka: “Suntažnieki ir prasīgi, izvēlīgi, ļoti vērtējoši, atsaucīgi, arī sirsnīgi. Cilvēki, kuri ir apkārt, man ir ļoti svarīgi. Šobrīd uz kultūras namu nāk dejot un dziedāt cilvēki, kuriem kādreiz es rīkoju Bērnības svētkus, viņu bērni un mazbērni. Ļoti cienu tos, kuri iesaistās pašdarbībā. Viņi ir atsaucīgi un man īpaši mīļi. Vakaros, kad te viss kūsā, tad man ir ļoti laba sajūta. Vislielāko gandarījumu rada brīži, kad pēc kāda pasākuma negribas celties un iet prom, bet izbaudīt emocijas, ko šis mirklis ir devis.”
Runājot par pasākumiem, kas visvairāk palikuši atmiņā, Dz.Sproģe atminas Suntažu Dziesmu un deju svētku gājienu 1979. gadā, lielos gadatirgus, kuros piedalījušies daudz tirgotāju, no pēdējiem pasākumiem – Baltā galdauta svētkus 2016. gada maijā. “Bija ļoti emocionāli! Šādos mirkļos paliek labi ap sirdi, tad šķiet, ka tas darbs, ko ikdienā darām, – ir tomēr vajadzīgs. Kultūras darbs daudziem liekas – vienas izpriecas! Nē! Tā nav taisnība! Tas prasījis daudzas negulētas naktis, daudzas brīvdienas, svētku dienas, daudz fiziska spēka un emocionālo slodzi. Maz laika esmu varējusi veltīt ģimenei. Žēl,” kultūras darbu raksturo Dz.Sproģe.
Neiztrūkst arī skumju brīžu, un tie visbiežāk esot tad, kad uz pasākumiem nenāk cilvēki vai pasākums nerada cerētās emocijas vai noskaņu. “Par savu pienākumu uzskatu sniegt kvalitatīvu kultūru, arī laukos kultūrai ir jābūt līmenī. Organizējot pasākumus, ļoti cenšamies, lai tie būtu interesanti dažādu paaudžu un interešu cilvēkiem. Tomēr pasākumu apmeklētāju skaits ar katru gadu sarūk. Domāju, tas tāpēc, ka šobrīd ir ļoti liels kultūras piedāvājums, cilvēki brauc kultūru baudīt uz Rīgu, Ogri, Siguldu un citur, kur ir lielas koncertzāles. Daudz ko var apskatīt internetā. Cilvēki, kuriem ir mazi ienākumi, neapmeklē maksas pasākumus, daudzi ir noslēgušies un par kultūru vispār neinteresējas. Jaunieši beidz skolu un no Suntažiem aizbrauc, atgriežas tikai daži…nav jau darba vietu! Kultūras nama pašdarbnieki un apmeklētāji arī noveco…Tāpēc kopumā par kultūras namu un tautas mākslas nākotni neesmu visai optimistiski noskaņota,” pārdomās dalās Dz.Sproģe.
“Dzidra Sproģe ir Suntažu iedvesma un gods,” tā kultūras nama direktori raksturojis kādreizējais pagasta pārvaldes vadītājs Andris Ronis, izvirzot viņu novada augstākajam apbalvojumam “Ogres Goda pilsonis” par ieguldījumu kultūras dzīves pilnveidošanā Suntažu pagastā un pagasta centra teritorijas iekopšanā.
Uzzinot par valsts piešķirto apbalvojumu – Atzinības krustu, Dz.Sproģe bijusi pārsteigta. “Sākumā jutos ļoti pārsteigta, pat neveikli…vai tad es vienīgā esmu pelnījusi apbalvojumu? Ir vairāki kolēģi, kuri, tāpat kā es, strādājuši daudzus gadus... Protams, katrai vietai ir sava specifika, tradīcijas, cilvēki, ar kuriem jāstrādā… Esmu pateicīga tiem cilvēkiem, kuri pamanīja, novērtēja manu darbu un izvirzīja šim apbalvojumam. Tas varbūt uzliek papildu atbildību - bet es tāpat visu savu darba mūžu esmu strādājusi ar vislielāko atdevi,” saka Dz.Sproģe.
Viss Dz.Sproģes darba mūžs saistīts ar kultūras jomu, dodot nenovērtējamu ieguldījumu kultūrvides veidošanā, latvisko kultūras tradīciju saglabāšanā un stiprināšanā.