2009. gada maijā Elmārs Pļaviņš iecelts par Viestura ordeņa virsnieku (piešķirts V šķiras Viestura ordenis). Apbalvojums piešķirts par izcilu Tēvijas mīlestību un nopelniem jaunatnes nacionāli patriotiskajā audzināšanā, par nesavtīgu devumu Nacionālo bruņoto spēku un sabiedrības vienotības stiprināšanā.
Elmārs Pļaviņš (28.01.1970.) dzimis Ogrē. Pļaviņu ģimenē auguši trīs bērni - par Elmāru jaunākais Guntars un Rianda. Pēc vecāku šķiršanās Elmārs ar brāli un māsu devušies dzīvot uz Zaļeniekiem Jelgavas rajonā, tur uzsācis skolas gaitas. Mācoties 3. klasē, pārnācis uz dzīvi Ogrē, pie vecāsmātes. „Kā vecākajam, man vienmēr bija atbildība par brāli un māsu. Tas bija labs rūdījums. Un tagad, lai arī citāda veida atbildība, tomēr man ir garīga atbildība par saviem puišiem, karavīriem,” saka E. Pļaviņš.
Jau skolas laikā, 4. klasē, Elmāram bijusi skaidra savas profesijas izvēle. „Tolaik uz skolu atbrauca dzelzceļnieku grupa no Mežaparka un stāstīja par dzelzceļnieka profesiju, bija iespēja apmeklēt bānīti Mežaparkā. Man tas ļoti iepatikās! Pēc pamatskolas iestājos Rīgas 11. arodvidusskolā un kļuvu par dīzeļlokomatīvju mašīnista palīgu,” atminas E. Pļaviņš.
Pastrādājis šajā amatā, E. Pļaviņš 1989. gadā iesaukts Padomju armijā, kur apmācīts par lidmašīnu tehniķi. Pēc divu gadu dienesta, 1991. gadā E. Pļaviņš atgriezās Latvijā un sācies viņa neparastais garīgais piedzīvojums. „Kristības pamatus manī ielika jau vecmāmiņa – ar savām lūgšanām un mīlestību pret cilvēkiem. Pirms armijas man bija iespēja apmeklēt Ogres Tautas teātri, kur apguvu aktierspēli un runas mākslu, kā arī sastapu labu draugu Edmundu Grīnbergu. Kad pēc armijas atgriezos, viņš aicināja mani aiziet uz baznīcu, kur mani uzrunāja mācītājs Gunārs Lagzdiņš. Man šīs lietas ļoti ieinteresēja. Sāku mācīties baptistu teoloģijas seminārā un sapratu, ka vēlos kļūt par mācītāju,” savu pieredzi raksturo mācītājs, kurš kā sludinātājs ordinēts kopš 1997. gada.
E. Pļaviņš 1997. gadā dibināja pirmo baptistu draudzi Skrīveros, 1999. gadā kļuva par mācītāju Ogrē, kur ar draudzes un atbalstītāju svētību veicinājis baptistu baznīcas celtniecību un atvēršanu.”Reizēm saka – ja mācītājs uzceļ baznīcu, tad viņš var doties uz citu draudzi. Tā laikam ir, jo kopš pagājušā gada kā mācītājs esmu Rīgā, Golgātas baptistu draudzē, kas nākamgad atzīmēs 100 gadu jubileju un ir draudze ar dziļām tradīcijām,” saka E. Pļaviņš.
Savu nonākšanu armijas vidē mācītājs raksturo šādi: „Pēc dienesta es sev biju nosolījies, ka nekad vairs savu dzīvi nesaistīšu ar armiju! Bet, kad iegāju baznīcā un sapratu, ka ir Dievs un tās garīgās vērtības ir tomēr savādākas, kā iepriekš biju domājis, manī radās pārliecība un aicinājums, ka par to es vēlētos runāt ar saviem vienaudžiem. 1997. gada septembrī kā kapelāns sāku strādāt armijā, sākumā Sužu izlūkdienesta bataljonā. Kopš 2006. gada esmu NBS virskapelāns.”
Elmāra pienākumi armijā ir apmācīt un iedrošināt armijas dažādo konfesiju kapelānus, kuri, pirms kļūst par armijas kapelāniem, veic dažādus, savam darbam nepieciešamus dzīves testus – gan garīgus, gan fiziskus; morāli un garīgi iedrošina savus karavīrus un ir garīgais padomdevējs komandierim; sniedz dažādas konsultācijas, vada lekcijas, kopā ar karavīriem piedalās misijās, lai karavīriem tur būtu pieejama kapelāna palīdzība; palīdz karavīru ģimenēm.
E. Pļaviņš atzīst – lai arī darbs nav viegls (ir piedzīvots savu karavīru zaudējums, kas kļuvuši tik tuvi kā brāļi), tas reizē ir arī viņa hobijs, un grūti izmērāms, kurš no garīgas sadarbības ir lielāks ieguvējs – tas, kuram palīdzība sniegta, vai tas, kurš to sniedzis: „Šis darbs ir mans aicinājums – tieši šajā skarbajā vidē, ar savu paša piemēru un pieredzi, varu pastāstīt par to, kas ir Dievs, ko viņš dara, kā viņš reāli var palīdzēt karavīram līdz galam izpildīt to uzdevumu, ko viņam uzdevusi valsts, arī tad, ja tas nozīmē iet mūžībā. Neatsverama palīdzība šajā darbā ir kolēģu atbalsts un sadarbība ar sociālu dienestu, personīgi Aiju Staņus un psihologu Vilni Čerņavski.” Tieši kopā ar A. Staņus virskapelāns dodas pa visu Latviju, lai apciemotu karavīru ģimenes, palīdzētu viņiem, sniegtu konsultācijas, un, jā, arī lai paziņotu tuviniekiem, ka savu dēlu, brāli vai vīru viņi vairs nekad nesastaps.
E. Pļaviņš devies arī garākās un īsākās misijās pie saviem karavīriem Afganistānā un Irākā. „Protams, kara apstākļi ir skarbi un nežēlīgi, bet, atrodoties misijā, karavīrs arī iegūst – pirmkārt, tā ir iespēja nopelnīt papildu nauda un, otrkārt, tā ir iespēja apgūt valodu, iepazīt pavisam citādāku kultūru, kļūt stiprākam. Nereti tieši misiju laikā karavīram rodas spēks kaut ko jaunu apgūt, viņš iemācās ātri adaptēties jaunajos, mainīgajos apstākļos,” misiju pieredzi raksturo Elmārs. „Tā ir dzīve. Tā ir kā liela ģimene, kurā ir daudz un dažādas nianses – gan pozitīvas, gan negatīvas. Un man patīk atrasties šajā ģimenē, ko sauc par armiju,” pārliecinoši saka virskapelāns.
2009. gada maijā Elmārs Pļaviņš iecelts par Viestura ordeņa virsnieku (piešķirts V šķiras Viestura ordenis). Apbalvojums piešķirts par izcilu Tēvijas mīlestību un nopelniem jaunatnes nacionāli patriotiskajā audzināšanā, par nesavtīgu devumu Nacionālo bruņoto spēku un sabiedrības vienotības stiprināšanā. "Armijā ir tāda specifika, ka par labu darbu saņem apbalvojumus no diploma līdz pat ordenim. Esmu saņēmis daudz un dažādus apbalvojumus - par centību dienestā, par labu darbu utt. Augstākais apbalvojums un novērtējums par izdarīto darbu man ir Viestura ordenis," atzīst E. Pļaviņš, un piebilst: "Es vienkārši mēģinu labi darīt savu darbu. Man tas patīk. Un ir labi, ka to novērtē ar dažādiem apbalvojumiem. Bet tas nav galvenais. Jo arī bez apbalvojumiem es šo darbu darītu un darīšu tāpat. Paldies komandieriem, karavīriem un viņu tuviniekiem par šiem apbalvojumiem. Jo bez viņu atbalsta un uzticēšanās es nekad nesasniegtu to, ko esmu sasniedzis un ieguvis."
E. Pļaviņš ir pārliecināts, ka tik daudz nebūtu varējis sasniegt, ja nebūtu viņa ģimenes atbalsts. No sievas Gitas un bērniem Ievas (13). Rolanda (10) un Alises (8) Elmārs vienmēr saņēmis iedrošinājumu un atbalstu darbam. Bet, kad saspringtajā dzīves ritmā rodas kāds brīvs mirklis, mācītājs labprāt nodarbojas ar sportu.
Lielāko dzīves daļu Elmāra dzīvesvieta bijusi Ogre. "Ogre ir pilsēta, kuru es varu saukt par savējo. Ne tikai tāpēc, ka tajā esmu dzimis, izaudzis, piedzīvojis daudz dažādu - gan priecīgu, gan bēdīgu - dzīves mirkļu, tā ir daļa no manas dzīves, bet arī tāpēc, ka Ogre saista ar kaut ko īpašu. Šo sajūtu nemaz nevar ietērpt vārdos. Ar savu skaistumu, vienkāršību un klusumu pilsēta mani ir uzrunājusi un aizkārusi. Un, protams, pilsēta bez tās laipnajiem un izpalīdzīgajiem cilvēkiem noteikti zaudētu savu seju. Cilvēks ir galvenais. Un man ir prieks, ka arī pašvaldība un citas atbildīgās institūcijas mēģina rūpēties par pilsētniekiem. Tiklīdz radīsies iespēja, es šeit noteikti atgriezīšos."