Ivars Kaļķis

Ivaram Kaļķim Ogres Goda pilsoņa nosaukums piešķirts par ieguldījumu Ogres pilsētas sabiedriskajā dzīvē.

Ivars Kaļķis (04.03.1942.) dzimis Vaiņodes pagastā, Liepājas apriņķī. Vecāki Anna un Eduards bija lauksaimnieki, viņu ģimenē izaudzināti seši bērni – trīs dēli un trīs meitas, tomēr liktenis nav bijis viegls.

"Noteiktie lauksaimniecības nodokļi zemnieku saimniecībām bija tik lieli, ka vecāki tos nespēja atmaksāt, bija noliegts arī kaut ko pārdot, tādēļ tēvu 1948. gada oktobrī apcietināja un mūs - mammu, 78 gadus veco tēva māti, deviņgadīgo māsu un trīsgadīgo brāli 1949. gada 25. martā izsūtīja uz Sibīriju. Man tolaik bija 7 gadi. Mazai māsai Iridai bija trīs mēneši un mamma viņu izlēma atstāt Latvijā pie radiem," atminas I. Kaļķis.

Ģimene nonāca Omskas apgabalā, dienvidos pie Kazahstānas robežas, Dobrovoļskas sādžā. "Mamma sāka strādāt par lopkopēju, es ar māsu ganījām lopus. Rudenī sāku apmeklēt skolu, pa vasaru jau biju apguvis krievu valodu. 1949. gada rudenī tēvs tika atbrīvots no ieslodzījuma un pēc gada atbrauca pie mums, nomira vecmamma. Beidzu septiņas klases un pēc eksāmeniem 1956. gadā atgriezāmies Latvijā."

Ivars iestājās Vaiņodes vidusskolā un sāka apgūt latviešu valodu. Pēc vidusskolas sekoja studijas Rīgas Politehniskajā institūtā (RPI), mehānikas nozarē, tomēr drīz pēc studiju uzsākšanas jaunietis iesaukts armijā, trīs gadi nodienēti Ukrainā, Harkovā.

Atgriežoties Ivars turpināja studijas RPI Aprātu būves un automatizācijas fakultātē, iegūstot inženiera – mehāniķa profesiju. "Pēc studijām bija plānots, ka man tiks nodrošināts darbs mikroaparātu rūpnīcā Rīgā, bet maijā uzzināju, ka darba vieta no manis atsakās. Tā bija pirmā reize, kad pret mani izturējās netaisnīgi manas pagātnes, izsūtījuma, dēļ. Sāku meklēt darbu. Caur paziņām uzzināju, ka Ogres trikotāžas kombināts meklē strādniekus. Lai gan vieglā rūpniecība nebija mana specialitāte, izlēmu pieteikties. Trikotāžas kombinātā sāku strādāt 1969. gadā, dzīvoju kopmītnēs," nokļūšanu Ogrē raksturo I. Kaļķis.

1971. gadā Ivars apprecējās ar drauga kāzās noskatīto Alīnu un darba vieta jaunajai Kaļķu ģimenei piešķīra divistabu dzīvokli Mālkalnes prospektā 5.

Trikotāžas kombinātā I. Kaļķis darbu sāka kā vecākais meistars, pēc paris gadiem viņam uzticēts vadīt cehu.

1989. gadā I. Kaļķis ievēlēts Ogres pilsētas padomē un kļuva par pirmo Atmodas laika Ogres pilsētas padomes priekšsēdētāju.

1991. gadā I. Kaļķis saņēmis uzaicinājumu atgriezties trikotāžas kombinātā un no Kornēlijas Lukševicas pārņemt direktora vietnieka amatu kadru un sadzīves jautājumos un līdz 1998. gadam, kad sākās pārmaiņu un reorganizācijas laiks, strādāja kombinātā. Pēc tam - līdz došanās pensijā 2004. gadā - I. Kaļķis strādāja par pašvaldības uzņēmuma „Pārogre” direktoru, uzņemoties atbildību par Ogres sociālo māju Indrānu ielā.

Līdzās atbildīgajiem darba pienākumiem Ivars daudz sava laika un enerģijas veltījis sabiedriskajam darbam. Vairākus gadus viņš bijis Ogres politiski represēto kluba valdē, līdz 2004. gadā kļuva par kluba priekšsēdētāju, pārņemot vadības grožus no saviem priekšgājējiem Augusta Meijera un Tālrīta Krastiņa. Klubā ir apmēram 730 represētas personas ne tikai no Ogres, bet arī no Lielvārdes, Ķeguma un Ikšķiles novada. 2011. gadā I. Kaļķis kā valdes loceklis ievēlēts Latvijas politiski represēto apvienībā, kopš 2017. gada februāra ir šīs apvienības priekšsēdētājs.

Gandrīz 30 gadus, līdz 2012. gada janvārim, I. Kaļķis bijis dārzkopības kooperatīvās sabiedrības "Lašupes" valdes priekšsēdētājs. 70. gadu beigās „Lašupēs” Kaļķu ģimenei piešķirts dārziņš un Ivars uzņēmies rūpes, lai „Lašupēs” uzlabotos vides kvalitāte – tiktu sakārtotas autobusu pieturvietas, ielu apgaismojums, notiktu ceļu asfaltēšana, tiktu risināti meliorācijas jautājumi.

I. Kaļķis kā mājas vecākais uzņēmies atbildību arī par daudzdzīvokļu māju Meža 4a. „Aktīvi, ar iedzīvotāju atbalstu, katru gadu startēju dažādos pašvaldības organizētos projektu konkursos. Tika īstenots mājas vertikālās apzaļumošanas projekts, mājas pagalmā ierīkots bērnu rotaļu laukums, laukumā iepretim mājai jauniešiem uzstādīti basketbola grozi, kāpņutelpās tika nomainīti logi, veikta mājas siltināšana, kā rezultātā, manuprāt, Meža 4a ir kļuvusi par vienu no pievilcīgākajām mājām Ogrē,” lepojas mājas vecākais. Redzot labos rezultātus, Meža 4 mājas iedzīvotāji I. Kaļķi pierunājuši kļūt par atbildīgo arī viņu mājā.

Ivars atzīst, ka šis sabiedriskais darbs nereti atņēmis laiku, ko veltīt ģimenei, tomēr ģimene viņu vienmēr ir atbalstījuši. Kaļķu ģimenē izaudzināta meita Vineta, kura strādā grāmatvedības jomā, un dēls Ģirts, kurš darbojās uzņēmējdarbības jomā. Lielu prieku vecvecākiem sniedz mazdēliņš Pēteris, mezmeitiņa Dora.

Ogri Ivars bija iepazinis jau pirms darba uzsākšanas trikotāžas kombinātā. „Studiju gados, kad veiksmīgi tika nokārtots kāds eksāmens, reizēm atbraucām uz slaveno Ogres kafejnīcu „Muciņa” uz Ogres upes pie estrādes, tad ar kursa biedriem izdzērām pa kādam aliņam, dziedājām dziesmas. Tāpat braucām atpūsties uz Siguldu, Cēsīm, Tukumu... Tolaik nevarēju iedomāties, ka Ogre kļūs par manu pilsētu. Šeit jūtos patiešām labi. Liktenis lēma man nokļūt Ogrē un te palikt. Ogre ir mana pilsēta, esmu to iemīlējis. Te ir svaigs gaiss un daba – gluži kā Dieva dāvana. Patīk, ka pilsēta pamazām attīstās. Tuvu Rīga,” priecājas Goda pilsonis. Par viņa izvirzīšanu šim titulam I. Kaļķis bijis pārsteigts un tajā pat laikā ļoti pagodināts. „Goda pilsoņa titula piešķiršanu izjūtu kā sava darba Ogres un sabiedrības labā novērtēšanu. Ja cilvēki man ir uzticējušies un varu būt noderīgs ar savu darbu un padomu, es cenšos un centīšos attaisnot šo uzticību,” ir pārliecināts I. Kaļķis.

Bet tad, kad pierimst Ivara steidzīgais solis pa pilsētas bruģi, vislabprātāk viņš darbojas savā dārziņā Lašupēs. „Man ļoti patīk zemes darbi! Patīk, ka pats varu izaudzēt savus tomātus, savus gurķus, ābolus...  Vasaras ar sievu pavadu savā dārza mājiņā. Vēl man patīk ceļot,” savus hobijus raksturo I. Kaļķis.