Par sasniegumiem valsts labā Jānis Kreiers 2011. gada jūnijā saņēmis Viestura ordeņa Sudraba goda zīmi.
Jānis Kreiers (24.09.1976.) dzimis Bauskā, pirmie dzīves gadi aizritējuši Iecavā. Mamma Daina, kura visu mūžu strādājusi Iecavas internātskolā, izaudzinājusi dēlu un piecas meitas – Daci, Initu, Ligitu, Baibu un Kristiānu.
Beidzis Iecavas vidusskolu, Jānis iestājās obligātajā dienestā, neilgi pirms tam - Bauskas 54. Zemessardzes bataljonā. „Zemessardzē biju iestājies jau pirms dienesta un mani militārā joma ieinteresēja,” atminas Jānis.
2002. gadā viņš sāka dienēt Ādažos, 2. kājnieku bataljonā – sākumā par nodaļas komandieri, kopš 2011. gada jūlija ir Sauszemes spēku brigādes 2. kājnieku bataljona 1. kājnieku rotas virsseržants. „Mans pienākumu loks ir plašs, bet galvenokārt atbildu par rotas karavīru un instruktoru sastāvu, apmācību. Man patīk, ka šajā darbā katra diena ir citādāka. Patīk vadīt mācības – gan kolektīvās, gan individuālās, it īpaši kaujas šaušanu. Mūsu rota arī organizē mācības dažādās Latvijas pilsētās. Lai pilnveidotu savas iemaņas, valodas zināšanas un sadarbību ar kolēģiem ārzemēs, arī pats esmu piedalījies dažādos militāros kursos Dānijā, Norvēģijā un Vācijā.”
J. Kreiers sava dienesta laikā ir bijis trīs misijās – 2004. gadā Kosovā, 2006. – Irākā, savukārt 2010. gadā – Afganistānā. „Šo misiju laikā mūsu galvenais uzdevums bija uzturēt kārtību dotajā teritorijā un palīdzēt vietējiem iedzīvotājiem. Gandarījuma sajūta par izdarīto radās, kad misijas beigās varēja redzēt sava darba augļus – kopā ar vietējiem pabeidzām dažādus attīstības projektus, viņi sāka mums uzticēties,” atklāj virsseržants. Par labajiem darba sasniegumiem vēsta arī saņemtie apbalvojumi - virkne pateicību, atzinības rakstu un krūšu nozīmju. Pats Jānis uzskata, ka nozīmīgākie apbalvojumi ir NBS komandiera Goda zīme „Par nopelniem” 2008. gadā, Sauszemes spēku komandiera Goda zīme „Par nopelniem” 2010. gadā, kā arī augstais Valsts apbalvojums – Viestura ordeņa Sudraba goda zīme 2011. gada jūnijā.
Jautāts par sava darba mērķiem, J. Kreiers citē teicienu: „Slikts karavīrs ir tas, kurš negrib kļūt par ģenerāli”, tomēr atzīst, ka par būtiskāku darbā uzskata savu personīgo un savu karavīru izaugsmi, profesionalitāti un spēju aizsargāt savu valsti.
Jānis ir pārliecināts – ja savu profesiju būtu ļauts izvēlēties vēlreiz, viņš nešaubīgi ietu to pašu ceļu. „Mans darbs man sagādā prieku. Kad redzu progresu, redzu jaunas iemaņas, ko apguvuši mani karavīri, tas man rada gandarījumu. Karavīram jābūt spējīgam ātri un pareizi reaģēt visdažādākajās situācijās, un tam karavīrs ir jāsagatavo. Armiju par savu darbavietu parasti izvēlas divu iemeslu dēļ – tāpēc, ka tas ir darbs, ko patīk darīt, vai arī stabilā atalgojuma dēļ. Rezultāti ir atkarīgi no šīs motivācijas,” ir pārliecināts J. Kreiers, kurš uzskata, ka arī gūtā pieredze misijās ir ļoti būtiska. „Nākas saskarties ar pavisam savādāku vidi, dzīves uztveri, domāšanas veidu, kādā mums ierasts dzīvot. Tā ir daudzveidīga pieredze, jo katru reizi ir citi apstākļi. Ja, aizbraucot misijā, atgriežamies bez zaudējumiem, tas pierāda arī mūsu profesionalitāti. Protams, zināmā mērā tā ir arī laimes spēle,” pārdomās dalās virsseržants.
J. Kreiers ir pārliecināts, ka ir savas valsts patriots, tomēr uzskata, ka patriotismu nevar iemācīt armijā - tas jāsāk jau ģimenē, skolā, sabiedrībā kopumā. „Tāpēc mums visiem kopā vajadzētu vairāk domāt par to, kā veicināt un radīt patriotisma sajūtu savos iedzīvotājos. Mēs vienmēr atsaucamies aicinājumam doties uz skolām, rādīt savu transportu, ekipējumu, ieročus, tā popularizējot Latvijas armiju un veicinot šo patriotismu, tomēr galvenokārt tas ir pašas sabiedrības un valsts uzdevums.”
Brīvā laika Jānim ir ļoti maz, tomēr, kad kāds brīvs brīdis rodas, viņš labprāt dodas izbraucienos ar automašīnu, apskatot Latvijas skaistākās vietas, kā arī bauda dabu, braucot ar velosipēdu. „Liels atbalsts man ir sieva Aiga, kura, lai arī nestrādā militārā, bet gan ar finansēm saistītā sfērā, vienmēr cenšas saprast mana darba specifiku un atbalsta. Viņa ir ogrēniete, un tā arī es nokļuvu Ogrē. Apprecējāmies, Ogrē dzīvoju kopš 2007. gada,” saka J. Kreiers, piebilstot, ka Ogre ir skaista, zaļa un mierīga pilsēta, kurā viņš nākotnē sapņo audzināt savus bērnus.