Ogrē nu jau 31 gadu ir sava svētvieta - politiski represēto piemiņas vieta. Tā atrodas netālu no dzelzceļa, un ik pa laikam atceres pasākumos cilvēku runas un domas noslāpē vilcienu dunoņa, it kā simboliski atgādinot par 1941. gada jūnija deportācijām, kad vairāk nekā 15 000 dažāda vecuma un tautību cilvēki, pārsvarā gan latvieši, lopu vagonos tika aizvesti austrumu virzienā. Arī šajā reizē, sākoties atceres brīdim, garām aizdunēja kravas vilciens.
Ogrēnieši, lielākoties tie, kuriem pašiem līdz mielēm nācās izbaudīt smagos izsūtījuma gadus Sibīrijā, ierobežojumus un pazemojumu pēc atgriešanās Latvijā, padomju varas represiju upuru piemiņas brīdi sāka ar Latvijas valsts himnu, kuras vārdus un melodiju aizvestie bija dziļi sirdīs ieslēguši un glabāja kā vislielāko dārgumu.
Piemiņas vietā sapulcējušos uzrunāja Ogres novada domes priekšsēdētājs Egils Helmanis. Viņš atgādināja, ka svešās varas īstenoto deportāciju mērķis, bija izsist tautai pamatu zem kājām. “Tā bija labākā tautas daļa, kas uzturēja latvisko apziņu un uz kuras balstījās tautsaimniecība. Mēs vēl joprojām neesam nostājušies uz kājām, jo divi pasaules kari un deportācijas atstājušas pietiekami lielas rētas,” sacīja E. Helmanis. Domes priekšsēdētājs aicināja cilvēkus apzināties un novērtēt to bagātību, kas latviešiem ir: “Mēs neesam bāreņu tauta, mums ir sava valsts, sava valoda. Daudzas tautas pasaulē cīnās par to, bet mums tas viss ir. Diemžēl mums pietrūkst vienotības. Mēs bieži vien kašķējamies savā starpā, dalāmies politiskajos spēkos, aprunājam viens otru. Mums jāiemācās vienoties par kopīgām vērtībām, būt vienotiem. Ja mēs paliksim vienoti, tad neviens mūs vairs nesašķels. Vairāk jācenšās koncentrēties kopīgam darbam, spēt palīdzēt cits citam. Un mums ir jāsaglabā savas tautas atmiņa. Šajā Piemiņas vietā uz plāksnēm lasām to represēto vārdus un uzvārdus, kuri palika svešumā, un tā ir tautas atmiņa, ko mēs nesam sevī.”
Represiju upuru piemiņai un godināšanai atceres pasākuma dalībnieki vienojās klusuma brīdī. Pēc tā klātesošos uzrunāja Ogres politiski represēto kluba priekšsēdētāja vietnieks Edmunds Būmanis. Viņš atgādināja, ka neviena cita sērga latviešu tautai nav nodarījusi tik daudz ļauna kā sarkanā sērga, kas Latvijā sākās pēc 1940. gada jūnija, kad Latviju okupēja PSRS: “Pirms tam katrs Latvijas zemes stūrītis, protams, ne bez smaga darba bija sakopts, bet noziedznieku vara to cilvēkiem atņēma.” E. Būmanis aicināja vienmēr atcerēties represiju upurus, jo tie ir atgādinājums visām paaudzēm par latviešu tautai nodarīto postu.
Piemiņas pasākuma noslēgumā pie Piemiņas akmens nogūla ziedi - kā parasti šādos brīžos, svētvietā atstājot sveicienu svešumā uz neatgriešanos aizvestajiem.
Pēc piemiņas pasākuma tā dalībnieki pulcējās Ogres novada Kultūras centra Vasaras dārzā, lai, ievērojot šobrīd noteiktos pulcēšanās ierobežojumus, pie kafijas un tējas tases pakavētos atmiņās, parunātu par aktuālām norisēm pilsētā, novadā, valstī un pasaulē; lai vienkārši pabūtu kopā pēc ilgāka nesatikšanās laika posma Covid -19 izraisītās sērgas dēļ.
