2004. gada novembrī Leonam Amoliņam piešķirts Ogres Goda pilsoņa nosaukums, pēc gada, 2005. gadā, komponistam pasniegts Triju Zvaigžņu ordenis.
Leons Amoliņš (19.04.1937.) dzimis Rīgā, bet bērnību pavadījis Tukuma rajona Džūkstē. Leona tēvs Mārtiņš strādājis par inženieri – tehniķi, mamma Valfrīda audzinājusi dēlus – Leonu un par viņu četrus gadus jaunāko Ivaru.
Pabeidzot Džūkstes pamatskolu, L.Amoliņš iestājies Dobeles vidusskolā un pēc tam mūzikas vidusskolā Jelgavā. Padziļinātu interesi par mūziku Leonam izraisīja viņa mūzikas skolotājs Jūlijs Grūtups, kurš savu audzēkni bija iesaistījis skolas orķestrī un tieši šī pedagoga vadīts L.Amoliņš izvēlējies savu dzīvi saistīt ar mūziku. J.Vītola Latvijas Valsts konservatoriju viņš absolvējis trīs specialitātēs: vispirms kordiriģēšanas, pēc tam simfonisko un operas orķestru diriģēšanas nodaļu, tad kompozīcijas nodaļu.
Pēc konservatorijas absolvēšanas L.Amoliņš uzaicināts strādāt par mūzikas skolas direktoru – bijusi iespēja strādāt gan Smiltenē, gan Siguldā, bet L.Amoliņš izvēlējies Ogres mūzikas skolu, kas tolaik atradās tagadējās mākslas skolas ēkas 2.stāvā. Leons no Mellužiem pārcēlās uz dzīvi Ogrē, kur strādājis ne tikai par mūzikas skolas direktoru, bet arī par kultūras nama koru vadītāju un no 1964. gada 40 gadus bijis Ogres rajona koru virsdiriģents.
No 1981. līdz 1992. gadam L.Amoliņš strādājis kā diriģents Latvijas Nacionālajā operā, turklāt piecus gadus bijis operas galvenais diriģents (1986. – 1990.), uzstājies koncertturnejās Vācijā, Francijā, Austrijā, Šveicē, Čehijā, Slovākijā un Polijā. Viņa vadībā iestudētas desmit operas un deviņi baleti, diriģējis operā apmēram 500 izrādes. Kā viesdiriģents uzstājies koncertos ar Latvijas Nacionālo simfonisko un Liepājas simfonisko orķestri, ar Sankt-Pēterburgas, Tomskas, Novosibirskas, Omskas, Ļvovas simfoniskajiem orķestriem. Pirms tam strādājis kā diriģents ar Latvijas Valsts Akadēmisko kori “Latvija”, Latvijas Radio kori un ar daudziem pašdarbības koriem. Pēdējos gados aktīvāk pievērsies politiķa un pedagoga darbībai.
L. Amoliņa dzīvē piepildījies arī katra latviešu diriģenta sapnis – kāpt uz lielās Dziesmu svētku estrādes diriģenta podesta: viņš 1990. un 1998. gadā bija Dziesmu svētku simfonisko orķestru virsdiriģents. “Kora vadītājs nedrīkst vienkārši noskatīties, kā izjūk kolektīvs, jo šobrīd cilvēki mazāk nāk uz mēģinājumiem,” domā L.Amoliņš, “taču tieši diriģents ir tas, kurš uztur dziedātājos vēlmi nākt, viņš savāc visus kopā, māca un strādā.”
Savā daiļradē Leons Amoliņš pievērsies galvenokārt vokālajai mūzikai, sacerējis monooperu “Tālumu balsis” pēc japāņu rakstnieces Tomie Oharas stāsta “Viņu sauca O-Ena” motīviem, kora un solo dziesmas, vairākas kantātes un mesas, simfoniskus skaņdarbus un virkni kamermūzikas darbu. Leona Amoliņa skaņdarbos jūtama izcila izpratne par muzicēšanas specifiku visdažādākajos aspektos: orķestra darbos tā ir lieliska instrumentācija, kamermūzikā – saspēles veidošanas prasme, vokālajā mūzikā – dažādu balsu iespēju pārzināšana, balsu saskaņu un salikumu izjūta. Viņa mūzikā izceļas noskaņu krāsainība, kas radīta ar izteiksmīgu harmonisko valodu, tembru krāsām, žanra elementiem. Satura ziņā vadošās tēmas viņa mūzikā ir pārdomas par morāles un ētikas problēmām un apcere par cilvēka dzīves jēgu un sūtību, mazo formu skaņdarbos – daudzveidīgu noskaņu vērojumi dabā un cilvēka dvēselē un to atspoguļojums mūzikā.
Brīvajā laikā L.Amoliņš dara to, kas viņam patīk – makšķerēt, klausīties mūziku, sportot, lasīt sēnes. Pašreiz vairāk laika tiek veltīts kompozīcijai. Īpaši radoši esot pēdējie trīs gadi – nesen pus gada laikā tapusi piecdaļīga simfonija “Lettus” (“Latvieši”). “Šī simfonijā ir mana vīzija par laiku latviešu dzīvē no 16.līdz 19 gadsimtam,” atklāj komponists. Tapis arī trīsdaļīgs skaņdarbs korim un sitamajiem instrumentiem “Vēstures liturģijas” ar Karola Vojtilas (Jānis Pāvels II) tekstu, concerto grosso četriem saksofoniem un stīgām, koncerts fagotam ar simfonisko orķestri, kā arī trīs skaņdarbi latviešu karavīriem pūtēju orķestrim. Lielu atzinību guvusi 1999.gadā sacerētā piemiņas mesa soprānam, jauktajam korim un simfoniskajiem orķestriem “Dvēseļu atgriešanās” ar Andas Līces vārdiem. “Man interesē vēsture,” turpina L.Amoliņš, “īpaši tā, kas saistīta ar Latviju, ar latviešiem.” Viņš ir aptuveni 150 lielāku un mazāku formu kompozīciju autors, bet grāmatā “Mans mūžīgais sentiments” komponista pasaules izjūta lasāma dzejoļos.
Šobrīd L.Amoliņš dzīvo Mangaļsalā un savas zināšanas tālāk nodod saviem audzēkņiem Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā. Viņš aizvien ir viens no redzamākajiem Latvijas mūziķiem - komponists, diriģents, pedagogs un politiķis. Viņš strādājis ar gandrīz visiem Latvijas profesionālajiem muzikālajiem kolektīviem.
L.Amoliņš 1986.gadā saņēmis Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukumu, 2004.gada novembrī viņam piešķirts Ogres Goda pilsoņa nosaukums, savukārt 2005.gadā komponistam pasniegts Triju Zvaigžņu ordenis.
L.Amoliņš ir precējies, ir divi dēli – Andris un Arts.