2005. gada 12. oktobrī par nopelniem Latvijas labā Lidija Tikiņa saņēma Atzinības krustu. 1994. gadā - Goda darbinieka apliecība, 2009. gada martā, klīnikas „Gaiļezers” 30 gadu jubilejā, saņemts Rīgas domes Goda raksts par ilggadīgu, augsti profesionālu, godprātīgu darbu un iejūtīgu attieksmi pret slimniekiem.
Lidija Tikiņa (27.02.1935.) nāk no Auces puses. Viņa dzimusi zemnieku ģimenē, kurā auguši četri bērni – Lidija, māsa Gaida un divi brāļi, kuri nu jau mūžībā – Eduards un Alberts.
Beidzot Auces pamatskolu, Lidija iestājās Rīgas 4. medicīnas skolā, par labiem mācību rezultātiem Lidijai piešķirta stipendija. „Par šo profesiju sapņoju kopš bērnības. Kad biju maza, man patika ārstēt lelles un rūpēties par dzīvniekiem. Mīlestība un rūpes pret cilvēkiem man laikam pārmantotas no vecāsmammas, jo es vēl kā šodien atceros, ar kādu gādību viņa izturētājās pret putnēniem, kas izkrituši no ligzdas, un centās palīdzēt. Arī man patika palīdzēt un nekad neesmu baidījusies no asinīm,” ar smaidu atminas L. Tikiņa.
Pēc skolas beigšanas Lidija kā operāciju māsa nosūtīta darbā uz jauno Elejas slimnīcu, papildu iemaņas apgūtas operāciju māsu kursos Stradiņa slimnīcā. Elejā Lidija iepazinās ar savu topošo vīru, mediķi Juri Tikiņu, kurš, kvalificējoties par neiroķirurgu, 1970. gadā nosūtīts darbā uz Stradiņa slimnīcu Rīgā. Viņam sekoja arī sieva. Diemžēl J. Tikiņš 1978. gadā devās mūžībā un Lidija, palikusi ar diviem bērniem, pārcēlās strādāt uz slimnīcu „Gaiļezers”, kur piedāvāts labāks dzīvoklis.
Kopš 1980. gada februāra līdz pat 2010. gada martam L. Tikiņas darba dienas aizvadītas Gaiļezera operāciju blokā par medicīnas māsu. „Manos darba pienākumos ietilpa piedalīties operācijās, sagatavot visus nepieciešamos instrumentus un operācijas laikā tos padot ķirurgam. Šajā darbā aizritējuši nepilni 56 gadi. Daudz kas piedzīvots. Vienam cilvēkam jāizdara apjomīgs darbs, jo nereti bija tā, ka pēc operācijas vēl neesmu sakopusi instrumentus, kad jau priekšā nākamais pacients. Darbs bija raižu un uztraukumu pilns, garas dežūras, turklāt, pārnākot mājās, sagaidīja rūpes par ģimeni. Bieži vien nesanāca nemaz atpūsties, un sākās nākamā maiņa slimnīcā. No pārslodzes piedzīvoju infarktu. Bet neskatoties uz visām grūtībām, man šis darbs patika,” atzīst L. Tikiņa.
Par centīgu un apzinīgu darbu L. Tikiņa saņēmusi dažādus apbalvojumus, no kuriem kā nozīmīgākos viņa uzskata 1994. gadā saņemto Goda darbinieka apliecību, ko viņai pasniedzis Gaiļezera slimnīcas galvenais ārsts E. Platkājis, kā arī 2009. gada martā, kad klīnika „Gaiļezers” atzīmēja savu 30 gadu jubileju, saņemto Rīgas domes Goda rakstu par ilggadīgu, augsti profesionālu, godprātīgu darbu un iejūtīgu attieksmi pret slimniekiem. 2005. gada 12. oktobrī par nopelniem Latvijas labā L. Tikiņa saņēma Atzinības krustu.
Lai arī darbā aizritējusi lielākā daļa L. Tikiņas laika, viņa izaudzinājusi divus bērnus, Inesi un Ralfu, kuri jau sen savā dzīvē. Inese, sekojot mammas piemēram, arī izvēlējusies mediķes profesiju un kopā ar Sergeju, kurš strādā „Ātrajā palīdzība”, izaudzinājuši Agnesi (25). Savukārt dēls Ralfs, kurš strādā ar santehniku saistītā jomā, kopā ar Ingrīdu audzina mazmeitu Guntu (8).
Ogres novadā, Ciemupē, Lidija dzīvo kopš 2010. gada. Šī vieta nav sveša, jo Ogres pusē Lidija apciemojusi māsu, kura te dzīvojusi visu mūžu, kā arī draugus. „Man šeit patīk. Kluss un mierīgi. Netālu Daugava. Pēc intensīvā darba režīma un dzīvošanas pilsētas kņadā, tāpat kā jaunībā, esmu atgriezusies lauku dzīvē. Šobrīd tas man arī sagādā lielāko prieku – aprūpēt dārzu un māju, ir savas puķītes un saknītes, ogas un augļu kociņi.... Mazliet jau esmu apradusi ar jaunajiem apstākļiem, intensīvais darba režīms ir beidzies. Kad citreiz televīzijā redzu, ka tiek rādīta mana slimnīca – no vienas puses priecīga nodomāju: „Cik labi, ka nav mana dežūra”, no otras - gribas steigties palīgā kolēģiem. Citreiz prātā iezogas doma: „Varētu vēl mazliet pastrādāt...", bet tomēr laikam pietiek,” smaidot saka Lidija.