1965. gadā Maiguram Andermanim piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukums, 2001. gadā – Latvijas Kultūrkapitāla fonda balva “Mūža stipendiāts” par mūža ieguldījumu kultūrā un “Aldara gada balva operai” (sudraba operas siluets) – balva par mūža ieguldījumu Latvijas operas un baleta mākslā. 2003. gada novembrī dziedātājam pasniegts Triju Zvaigžņu ordenis un diploms par nopelniem Latvijas labā.
Maigurs Andermanis (07.07.1922. - 05.07.2011.) dzimis Rīgā. Beidzis Kronvalda pamatskolu, studējis Valsts tehnikuma ķīmijas nodaļā, bet 1939. gadā mācības pārtraucis un sācis strādāt fotolaboratorijā par ķīmiķi. Dziedātājam par šo laiku šādas atmiņas: “Sveicām kādu kolēģi jubilejā ar dziesmu “Augstu laimi, prieku…”. Es, protams, arī dziedāju un kolēģis, dzirdot manu balsi, teica, ka man noteikti jādodas uz Tautas konservatoriju, kur es patiešām tiku uzņemts, bet mācības ilga īsu brīdi, jo mani iesauca leģionā.”
M. Andermanim mīlestība pret dziesmu radusies jau bērnībā, kur kopīgās sanākšanās un jubilejās dziedājusi visa ģimene. Arī deviņus gadus vecākā māsa Mirdza bieži brāli ņēmusi līdzi uz operu, kur viņš noskatījies daudzas izrādes. Maiguram radusies interese par to, kas notiek operā. Arī četrus gadus jaunākajam brālim Gunāram bijusi ļoti laba balss.
21 gada vecumā Maigurs iesaukts leģionā, izsūtīts uz Krieviju, pēc kapitulācijas 1945. gadā nosūtīts uz Sibīrijas nometni Komsomoļskā, kur piespiedu darbos aizvadījis pusotru gadu. 1947.gadā atgriezies mājās un apmeties pie krustmātes ārpus Rīgas, jo pilsētā pierakstīties viņam bija aizliegts. Maigurs nu varēja atkal pievērsties dziedāšanai. Viņš sācis mācīties pie privātskolotājiem, iestājies P. Jurjāna mūzikas skolas vokālajā studijā vakara kursos pie E. Rakuzinas, kur sastapis arī savu nākamo sievu Āriju, ar kuru kopā nodzīvoti vairāk nekā seši gadu desmiti.
Pirms uzņemšanas Latvijas Nacionālajā operā Maigurs strādājis dažādus darbus – Jāņa baznīcā par mācītāja sekretāru, alus fabrikas saimniecības daļā, par sekretāru pie profesora Rudzīša. Pēc kara darbojušies daudz dažādi pašdarbības klubi, vienā no tiem, Būvstrādnieku centrālajā klubā, iestājies arī jaunais dziedātājs. “Kādā koncertā man bija jādzied trīs ārijas,” atminējies M. Andermanis, “manu uzstāšanos dzirdēja arī toreizējais operas un baleta teātra galvenais režisors Kārlis Liepa, kurš tieši tobrīd meklēja operai jaunus kadrus. Operas korī mani uzņēma 1953. gadā. Sākotnēji man piešķīra dažādas mazas lomas, bet jau 1956. gadā pieņēma par solistu.” Dziedātāja pirmā loma bijusi Toreodora loma operā “Karmena”. Maigurs dziedājis baritona tembrā dziedamas lomas, kas galvenokārt paredzētas negatīvajiem varoņiem. “Man patika šīs dramatiskās lomas, īpaši Skarpija loma no operas “Toska”, arī Makbets. Ja pats būtu ļauns, tad noteikti tik labi ļauno lomās nevarētu iejusties,” ar smaidu atzinis dziedātājs.
Maigurs iekārtojis kladi, kurā atzīmējis visas operas, lomas un datumus, kad tās dziedājis, kā arī koncertus, kuros dziedājis. Kladē atzīmēts, ka, piemēram, Verdī operas “Aīda” Amonasro lomu viņš dziedājis 40 reizes laikā no 1960. līdz 1982. gadam; Vāgnera “Klīstošā holandieša” Holandieša lomu dziedājis 27 reizes, arī savā 50 gadu jubilejas koncertā; Pučini operas “M-e Butterfly” konsula Šarplesa lomu laikā no 1957. līdz 1985. gadam dziedājis 54 reizes; Verdī “Makbetu” dziedājis 30 reizes, arī savā 60 gadu jubilejas koncertā 1982. gada 25. septembrī, bet Žilinska operas “Zelta zirgs” Bierna lomu dziedājis 200 izrādēs. Kopumā bijušas apmēram 58 dažādas lomas.
M. Andermanis atklājis, ka jaunai operas izrādei bija jāgatavojas caurmērā divi mēneši: “Sākumā bija mēģinājumi kopā ar koncertmeistaru, tad ar orķestri, tad uz skatuves kopā ar režisoru. Esmu dziedājis lomas gan itāļu, gan latviešu un krievu valodā, viesizrādēs viesojies pa visu Latviju, Lietuvā, Igaunijā, Krievijā, Polijā, Ukrainā.”
64 gadu vecumā M. Andermanis aizgājis no operas skatuves, jo jutis, ka atmiņa vairs nav tik laba – pirms izrādēm bijis liels uztraukums, vai visu varēs atcerēties. “Mūzika jau negaida,” piebilst Maigurs.
Ogrē Andermaņu ģimene dzīvoja kopš 1995. gada. Te bija apmetušies Ārijas vecāki. “Šodien nemaz nevaru iedomāties, ka varētu dzīvot kur citur,” 2009. gadā pārdomās dalījies Maigurs, “kad vēl Rīgā pasniedzu vokālās stundas, devos uz turieni ar vilcienu. Izkāpjot Rīgā, šķita, ka tur nav ko elpot. Man Ogrē ļoti patīk. Cilvēki apkārt arī labestīgi, bieži vien, satiekot uz ielas, jautā, vai nevajag palīdzēt.”
M. Andermaņa meita Armanda beigusi LU Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu, strādā Latvijas Radio 3 Klasika par redaktori. Ir mazmeita Lauma.
1965. gadā M. Andermanim piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukums, 2001. gadā – Latvijas Kultūrkapitāla fonda balva “Mūža stipendiāts” par mūža ieguldījumu kultūrā un “Aldara gada balva operai” (sudraba operas siluets) – balva par mūža ieguldījumu Latvijas operas un baleta mākslā. 2003. gada novembrī dziedātājam pasniegts Triju Zvaigžņu ordenis un diploms par nopelniem Latvijas labā.