Georgijs Tailovs

Georgijam Tailovam Ogres Goda pilsoņa tituls piešķirts 2004. gada novembrī par ieguldījumu garīgajā darbā un Ogres pilsētas dzīvē.

1915. gadā Georgija Tailova (13.26.11.1914. - 08.05.2014.) māte, sieviešu ģimnāzijas skolotāja, ar dēlu aizbrauca un Maskavu. Pēc vecāku nāves 1921. gadā bērni ar Latvijas Sarkanā Krusta gādību atgriezās Rīgā pie vecmāmiņas, kuras māsa Ludmila Tailova 1922. gadā bērnus adoptēja un deva viņiem arī savu uzvārdu.

Beidzis Rīgas pilsētas Lomonosova ģimnāziju un pirmo kursu Latvijas universitātes Filoloģijas fakultātē, Georgijs Tailovs ar Latvijas arhibīskapa Jāņa (Pommera) svētību iestājās Rīgas Garīgajā seminārā. Pēc mācībām seminārā Jelgavas bīskaps Jēkabs (Karps) iesvētīja Georgiju Tailovu par priesteri un nozīmēja kalpot Ventspils Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja latviešu draudzē. Tēvs Georgijs Ventspilī strādāja arī par skolotāju pamatskolā un ģimnāzijā, kā pilsētas pašvaldības loceklis gādāja par bezdarbnieku bērnu sociālo aprūpi, rakstīja publikācijas pareizticīgā žurnālā “Ticība un Dzīve” un apkalpoja arī sirdsskaidrā Radoņežas Sergija dievnama draudzi Ugālē.

Otrā pasaules kara laikā, uzzinājis par to, ka daudzi svētkalpotāji dodas uz Pleskavu palīdzēt atjaunot dievnamus un draudžu dzīvi, tēvs Georgijs lūdzis metropolītu Sergiju (Voskresenski) arī viņu iekļaut misionāru pulkā. Tā 1941. gada rudenī tēvs Georgijs ieradies Pleskavā, tur viņš nosūtīts kalpot Ostrovas apgabala draudzēs un pie Svjatogorskas klostera. G.Tailovs aktīvi iesaistījies dievkalpojumu un draudžu garīgās dzīves atjaunošanā, ar viņa palīdzību tika izremontētas 12 baznīcas. Par svētīgo darbu viņš tika apbalvots ar Misijas ordeni.

1944. gada februārī tēvs Georgijs kopā ar ģimeni atgriezās Latvijā. Kādu laiku Rīgas bīskaps Jānis (Garklāvs) viņu norīkoja kalpot Rēzeknes rajona Korovskas ciemata pareizticīgo draudzē par psalmotāju. Kad tuvojās fronte, viņš palika kalpot dievnamā. 1944. gada 30. oktobrī līdzīgi citiem misionāriem tika arestēts un nosūtīts uz Ļeņingradas cietumiem, tur viņš tika notiesāts uz 20 gadiem katorgas darba un Staļina nometnēs pavadīja 11 gadus. (Smagos gadus cietumā un lēģerī tēvs Georgijs saistoši aprakstījis savos memuāros.) 1955. gadā pēc amnestijas viņš tika atbrīvots un varēja atgriezties dzimtenē (viņa ģimene tobrīd dzīvoja Kārsavā).

No 1957. gada G.Tailovs kalpoja Galgauskas Sv. Jāņa Kristītāja baznīcā, pēc tam Rīgas Dievmātes Pasludināšanas un Pārdaugavas Sv. Trijādības, Sv. Aleksandra Ņevska un Trijādības dievnamos. Drīz vien viņš tika iesvētīts par virspriesteri. No 1980. gada tēvs Georgijs kalpoja Rīgas Sv. Trijādības – Sergija sieviešu klosterī, bet no 1992. gada vadīja jauno pareizticīgo brālību Ogrē, pateicoties kurai desmit gadu laikā (līdz 2002. gadam) tika uzcelta Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca, tās svētkalpotājs bija tēvs Georgijs.

G.Tailovs bija Ogres pareizticīgo draudzes virspriesteris. Viņš ar savu sievu Olgu pārcēlās uz Ogri 1975.gadā. Pirms Ogres pareizticīgo baznīcas uzcelšanas 2001. gadā draudze pulcējās dažādās īrētās telpās un G. Tailovs bija tas, kurš saturēja to kopā, rūpēdamies par katru ģimeni, esot ar tām kopā.

Metropolīts Aleksandrs 2008. gada 4. marta “Latvijas Avīzē” saka: “Mums ir 93 gadus vecs priesteris Georgijs Tailovs, kuru savulaik padomju vara izsūtīja uz Sibīriju. Viņš ir no ļoti inteliģentas ģimenes, pārvalda angļu, vācu, latviešu, krievu un poļu valodu. Viņa sieva bija skolotāja. Lai arī Georgijs Tailovs vienpadsmit gadus bija izsūtījumā, nekad neesmu no viņa dzirdējis nevienu sliktu vārdu, viņam ir apbrīnojama, mīlestības pilna sirds, Kristus ticība! Viņš nevienu nekad nav apvainojis vai ienīdis. Viņš pateicas Dievam, ka palīdzējis visu izciest, ka ir izdzīvojis. 85 gadu vecumā viņš Ogrē organizēja jaunu draudzi un uzcēla tur arī jaunu baznīcu.” (9.lpp)