Ilga Rēdmane

Ogres literāri radošās apvienības “Sirdsdoma” vadītājai Ilgai Rēdmanei Ogres Goda pilsoņa nosaukums piešķirts 2014. gada novembrī par ieguldījumu Ogres novada kultūras dzīves attīstībā.

Ilga Rēdmane (30.07.1939. - 23.11.2020) dzimusi Balvu rajona Aizezeres ciemā pie Sprogu ezera Annas (dzimušas Ziediņas) un Jūlija Rēdmaņu ģimenē. Ģimenē auga trīs bērni – par Ilgu gadu vecākā Vija un pusotru gadu jaunākais Jānis. Rēdmaņi apmetās Jūlija tēva Otto mājās un uzsāka paši savas mājas būvniecību, tomēr uzcelti palika tikai pamati. 1944. gada vasarā, Latvijā ienākot krievu armijai, ģimene devās bēgļu gaitās. Bija pamatotas bažas, ka pret ģimeni tiks veiktas represijas – Ilgas tēvs dienēja aizsargos, vectēvs bija latviešu strēlnieks, tēva brālis strādāja par policijas priekšnieku Rīgā un mātes brālis bija Latvijas armijas virsnieks - leģionārs. “Nonācām Vidzemē. Mamma nolēma, ka līdzi tēvam nedosimies. Atvadījāmies un oktobrī atgriezāmies mājās. Viss bija izpostīts, lauki novākti,” atminas I. Rēdmane. “Cietām badu, ēdām tikai kāļus. Mamma saslima ar tuberkulozi un 1946. gadā nomira. Mēs palikām bāreņi un nonācām pie mammas vecākiem Marijas un Ādolfa Ziediņiem, kuri dzīvoja Balvu rajona Oļginas ciemā. Viņi nevarēja uzturēt trīs bērnus, turklāt vēl bija jāskolo jaunākā mātes māsa Mirdza. Brāli un māsu atdeva viņu krustvecākiem, es paliku pie vecvecākiem,” šos savus dzīves gadus raksturo I. Rēdmane.

Kad Ilga uzsāka skolas gaitas Vīksnas skolā, viņa nonāca mātes māsas Mirdzas aprūpē, kura tur strādāja par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Mācoties 1. klasē, Ilgai pienāca pirmā ziņa no tēva - pēc filtrācijas nometnes Vācijā viņš bija nosūtīts uz Ameriku, Ņujorkas štata Itakas pilsētu. “Mirdza uzrakstīja atbildi, lai mums vairs neraksta, jo visas vēstules tika stingri pārbaudītas un viņa nevēlējās, lai ģimene būtu apdraudēta. Mātes tēvs tajā brīdī atradās cietumā - viņš bija dienējis latviešu strēlniekos. Vēlāk es saņēmu ziņu, ka tēvs ir miris. Izdevās tikties ar tēva sievu Annu, no kuras saņēmu arī dažas piemiņas lietas no tēva,” atminas Ilga.

Pēc pamatskolas I. Rēdmane uzsāka mācības Valmieras pedagoģiskajā skolā par pirmo četru klašu skolotāju un pionieru vadītāju. “Valmieras gadi man ir palikuši gaišā atmiņā, ar kursabiedriem ik vasaru tiekamies vēl tagad. Lai cik pieticīgi es dzīvoju, tolaik regulāri apmeklēju Valmieras teātra izrādes. Teātrī strādāja režisors Pēteris Lūcis. Mūsu literatūras skolotājai ar viņu bija draudzīgi sakari un viņš šad tad nāca vērtēt mūsu uzvestās lugas, deva padomus. Atceros, ka es saņēmu no viņa uzslavu par Paijas lomu “Maijā un Paijā”. Viņš teica, ka tālāk varētu startēt uz aktieru studijām, par ko tolaik sapņoja visas meitenes, bet es biju kritiska pret sevi – man nebija skaļa balss un ne tik labi padevās mūzika, tāpēc par to nedomāju. Kad vēlāk strādāju skolā, Balvu kultūras namā spēlēju teātri. Mēs pat tikām izvirzīti uz rajona skati un es ieguvu diplomu par labāk nospēlēto sieviešu lomu. Sirdī teātris bija palicis.”

Pēc Valmieras pedagoģiskās skolas absolvēšanas 1958. gadā Ilga tika nosūtīta darbā uz Aizpures skolu par pionieru pulciņa vadītāju. “Biju sapņotāja un iedomājos, ka strādāšu baltā, gaišā ēkā kalna galā un lejā būs ezeriņš vai upe, bet tur biju vīlusies – skola bija brūna, gara koka ēka, kas nemaz neatgādināja manu sapņu tēlu. Kolektīvs gan bija jauks. Mana māsa tolaik strādāja Žīguru skolā par feldšeri, braucu pie viņas ciemos un tur ieraudzīju savu sapņu skolu. Tā jau pēc pus gada sāku strādāt Balvu rajona septiņgadīgajā Žīguru pamatskolā par pionieru vadītāju,” ar smaidu atceras I.Rēdmane.

1960. gadā I. Rēdmane neklātienē iestājās un 1965. gadā absolvēja Daugavpils Pedagoģisko institūtu. “Es vēlējos mācīties par latviešu valodas un literatūras skolotāju, bet skolas direktors teica, ka man nebūs stundas un ieteica mācīties bioloģiju,” atminas I. Rēdmane. Žīguru skolā Ilga sešus gadus vadīja pionieru pulciņu, pēc tam mācīja tikai bioloģiju un 1966. gadā sāka pildīt direktora vietnieces mācību darbā pienākumus. Kad skolā sāka strādāt jauns bioloģijas skolotājs, I. Rēdmane sāka mācīt ķīmiju. Viņas skolēni rajona olimpiādēs izcīnīja godalgotas vietas un labus rezultātus sasniedza arī republikas olimpiādēs. 1972. gadā I. Rēdmane iecelta par Žīguru skolas direktori. Skolā tolaik mācījās 350 skolēni divās plūsmās – latviešu un krievu. “Tolaik man jau bija divas meitas, nebija viegli, tomēr centos un strādāju no sirds. Aktīvi iesaistījos arī kultūras dzīvē, biju Žīguru pilsētas deputāte un par darbu saņēmu vairākus apbalvojumus un goda rakstus, arī krūšu nozīmīti “Teicamnieks tautas izglītības darbā”, kas man daudz nozīmē,” lepojas Ilga. Pēc 22 gadu darba pieredzes Žīguros Ilga ar ģimeni pārcēlās uz Jēkabpili.

1980. gadā I. Rēdmane sāka vadīt Biržu internātpamatskolu. “Šeit bija grūti strādāt, skolā mācījās bērni, kuri bija izņemti no ģimenēm. Bieži uz skolu vajadzēja iet arī naktī. Bērni ķērās pie svārku malas un prasījās pie manis brīvdienās, kādu reizi arī paņēmu. Bērni mēdza bēguļot. Sapratu, ka šajā skolā ilgi nespēšu strādāt. Sākām skatīties kaut ko tuvāk Rīgai, domājām par pārcelšanos uz Siguldu vai Ogri,” saka I. Rēdmane. Ģimene izšķīrās par labu Ogrei un 1981. gadā Ilga sāka strādāt Ogres 1. vidusskolā, kur mācīja bioloģiju pamatskolas un vidusskolas klasēs, bija klašu audzinātāja.

1993. gadā I. Rēdmane devās uz Norvēģiju pie meitas Ilonas ģimenes un palīdzēja audzināt mazmeitiņas Anci un Šarloti. Atgriežoties Ogrē, Ilga turpināja darbu Ogres 1. vidusskolā un Ogres privātajā pamatskolā, līdz 1997. gadā devās pelnītā atpūtā. “Tad man likās – ko nu es mājās darīšu? Uz pusotru gadu atkal devos pie meitas uz Norvēģiju. Un tas bija laiks, kad sāku rakstīt dzeju. Es ilgojos pēc mājām, dzimtās valodas, pēc Latvijas. Atceros, ka savu pirmo dzejoli es uzrakstīju, kad mācījos septītajā klasē. Man padevās sacerējumi, bet tiem vajadzēja ilgu laiku un reizēm tie tapa pēdējā brīdī. Mums bija uzdots sacerējums par ziemas skaistumu. Garam aprakstam vairs nebija laika, un es izdomāju uzrakstīt dzejoli. Skolotājai patika, un turpmāk es rakstīju dzejoļus skolas avīzei un dažādiem pasākumiem.”

Nopietni dzejas rakstīšanai I.Rēdmane pievērsās pēc atgriešanās no Norvēģijas. Pirmo dzejoļu grāmatu “Dvēseles muzejs” 1999. gadā “Ogres tipogrāfijā” izdeva viņas audzēknis Jānis Podnieks.

Ilgai radās doma papildināt zināšanas un 2004. gadā viņa piedalījās Rakstnieku savienības izsludinātajā konkursā, žūrijai nosūtot 20 A4 lapas ar saviem dzejoļiem. “Mani uzņēma un pusotru gadu bez maksas varēju apmeklēt “Literatūras akadēmiju”. Kursi bija ļoti vērtīgi. Apguvu dažādas dzejas formas, tulkojām dzeju. Man izdevās. Ar savām zināšanām dalījās Janīna Kursīte, Ausma Cimdiņa, Jānis Rokpelnis, Raimonds Briedis un citi.”

Kad 2005. gada septembrī Ogres Centrālā bibliotēka organizēja Dzejas dienas, uz tām pulcējās kupls skaits Ogres novada dzejnieku. I. Rēdmane uzņēmās iniciatīvu dibināt literāri radošo apvienību “Sirdsdoma”. “Kad visi tikāmies pirmo reizi, redzēju, ka ir cilvēki, kuri raksta dzeju, un es domāju, ka viņiem noteikti ir vēlme izpausties koncertos, dzejas dienās, uzstājoties ar savu dzeju. Ja raksta, tad ne jau lai uzrakstīto noglabātu šūplādē, bet gan lai to dzirdētu un lasītu citi, lai uzrakstīto varētu publicēt kopkrājumā un vietējā laikrakstā. Tas pilnveido un attīsta rakstītprasmi, piepilda dzīvi. Tāds bija arī “Sirdsdomas” mērķis. Sākumā apvienībā bijām 39 dzejnieki, tagad esam ap 20. Nesen mūsu pulkam pievienojās jaunais un talantīgais dzejnieks Ronalds Logins. Apvienībā katram ir savs stils un forma – kādam sirdij tuvāka kristīgā dzeja, citam satīra vai filozofiskas pārdomas. Ogres mūzikas skolas skolotāja Maija Bogdanova mūsu dzejai raksta mūziku – dzied un spēlē.” I. Rēdmane uzskata – lai uzrakstītu dzejoli, ir jābūt talantam, bet daudz ko var arī iemācīties. Viņa pati raksta filozofiskus, kā arī patriotiskus dzejoļus par tēvzemi un Ogri, raksta arī par mīlestību. 

Līdz 2015. gadam “Sirdsdoma” izdevusi jau 26 dzejoļu grāmatas. Sākumā tās iespiestas katru mēnesi, tagad izdevniecībā SIA “Drukātava” tiek izdotas reizi ceturksnī. I.Rēdmanei līdz 2015. gadam izdotas 6 dzejoļu grāmatas un viena īsprozas – “Sirds starp delnām”, kas ir gandrīz biogrāfisks darbs.  “Sirdsdomas” un I. Rēdmanes grāmatas var apskatīt Ogres Centrālajā bibliotēkā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, iegādāties e-veikalā elektroniskā formātā, kā arī grāmatnīcā “Auseklis”.

Bez dzejoļu rakstīšanas I.Rēdmanei sirdij tuva ir arī ceļošana. Viņa ir apceļojusi Skandināvijas valstis, Eiropu – Franciju, Angliju, Holandi, Austriju, Čehiju, Itāliju, Spāniju. Kad meita Ilona atbrauc ciemos uz Latviju, abas dodas apskatīt skaistākās Latvijas vietas. I.Rēdmanes sapnis ir nokļūt Amerikā. “Tur ir mana tēva kaps un tā jau daudziem ir sapņu, demokrātijas zeme,” saka I.Rēdmane.

Tomēr par visskaistāko vietu uz zemes Goda pilsone uzskata Latviju un Ogri. “Pirmās atmiņas par šo pilsētu man saistās ar laiku, kad dzīvojām Jēkabpilī un meklējām dzīvesvietu tuvāk Rīgai. Atceros trikotāžas kombināta augstos torņus, daudzstāvu dzīvojamās ēkas. Pilsēta šķita rūpnieciska, daudz varēja dzirdēt krievu valodu. Vēlāk ieraudzījām šīs pilsētas skaistumu – Ogres un Daugavas upi, mežus. Iegādājāmies zemi Jaunogrē, Kalpaka ielā, uzcēlām māju. Kad izšķīros, māju pārdevām, un kopš 2000. gada dzīvoju dzīvoklī Lapu ielā.” Rēdmanes kundze ir priecīga, ka dzīvo pašā pilsētas centrā: “Tepat blakus ir kultūras centrs, kur es cenšos apmeklēt pēc iespējas visus klasiskās un simfoniskās mūzikas koncertus. Aizeju arī uz koncertiem Ogres mūzikas skolā un izstādēm mākslas skolā, pasākumiem Ogres Centrālajā bibliotēkā. Agrāk Rīgā bieži apmeklēju Nacionālo teātri un operu kopā ar kolēģi Olgu Lemhenu. Man patīk aiziet līdz Ogres upei, pastaigāties pa skaisto Brīvības ielas promenādi, man par to ir arī dzejolis. Ogre ir skaista, zaļa, sakopta pilsēta, te ir skaistas puķu dobes un skulptūras. Ogrē ir aizvadīti 33 mani dzīves gadi, te esmu visilgāk nodzīvojusi. Ogre ir mana pilsēta.”

2014. gadā par ieguldīto darbu “Sirdsdomas” dibināšanā un vadīšanā, par ieguldījumu Ogres novada kultūras dzīves attīstībā I. Rēdmanei piešķirts Ogres Goda pilsoņa tituls, kam viņu izvirzīja Ogres Centrālā bibliotēka. “Uzzinot par šo apbalvojumu, es samulsu, šaustīju sevi, domāju, vai esmu to pelnījusi. Bet ir liels gandarījums, ja mans darbs ir kaut ko devis. Tas ir sabiedrisks sirdsdarbs par prieku maniem sirdsdomiešiem, klausītājiem, lasītājiem un man pašai,” par apbalvojumu saka Ogres Goda pilsone.

Par I. Rēdmanes panākumiem priecājas arī viņas ģimene - meitas Iveta (53) un Ilona (42), znoti Andris un Tor Arne, kā arī mazmeitas – Guna (29) un dvīnes Paula un Zane (28), Norvēģijā dzīvojošās Ance (22) un Šarlote (18).

Par I. Rēdmanes izvirzīšanu Ogres Goda pilsoņa titulam var lasīt šeit.