11. novembris – Lāčplēša diena, Latvijas armijas 104. dzimšanas diena. Šovakar visā Latvijā, arī Ogres novada pilsētās un pagastos, novembra tumsu kliedē svecīšu un lāpu gaisma – tā izgaismo mūsu ceļu un liek tumsai atkāpties. Ejot pa gaismas ceļu, latviešu tauta godina savus varoņus, brīvības cīnītājus.
Ogrē Lāčplēša dienas Lāpu gājiens tradicionāli sākās pie Strēlnieku piemiņas zīmes Daugavas krastā, lai tālāk dotos uz Brāļu kapiem.
Pa ceļam – svinīgais brīdis pie monumentālā Latvijas karoga pilsētas centrā. Ogres novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Egils Helmanis, uzrunājot svinīgā brīža un lāpu gājiena dalībniekus, uzsvēra, ka, pieminot mūsu brīvības cīnītājus, šī piemiņa ir vairāk vajadzīga mums, nevis viņiem – lai mēs varētu gremdēties atmiņās un kopā sajust, ka katrs esam vienas tautas sastāvdaļa: “Es novēlu katram lāpu gājiena dalībniekam sajust to kā mazu svētceļojumu, kad jūs ejat un sajūtat, ka esat viena tauta, viena valsts. Mēs šodien atceramies mūsu brīvības cīnītājus, kas atdeva savas dzīvības. Mēs dzīvojam laikā, kad tās īpašības, kuras godinām brīvības cīnītājos, ir vajadzīgas mums katram. Mūsu mazie lēmumi, izvēles veido ūdens pilienu, kas veido straumi un vēlāk mūsu tautas likteņupi. Kur tā plūdīs un cik spēcīga tā būs, un cik tīra – tas atkarīgs no mums pašiem. Pasaulē ciena stipros un drosmīgos. Brīvība nevienam nav uzdāvināta. Stiprināsim sevi, viens otru un valsti!”
Pēc Latvijas Republikas himnas klātesošos uzrunāja Zemessardzes 54. kaujas atbalsta bataljona komandieris, pulkvežleitnants Pēteris Plečkens: “11. novembris – Lāčplēša diena – ir viens no svarīgākajiem svētkiem ne tikai man, bet arī visiem karavīriem. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs esam pierādījuši, ka katrs no mums ir spējīgs dot kaut ko brīvībai. Bet starp mums ir tādi, kuri ir spējīgi atdot visu par brīvību, atdot savas dzīvības un izcīnīt brīvību ar asinīm. Pieminot visus karavīrus, kas ir krituši par Latviju, es varu būt lepns par to, ka nepārtraukti mūsu karavīru rindas papildinās”.
Šodien Zemessardzes 54. kaujas atbalsta bataljona rindas papildināja četri jaunie zemessargi, nododot svinīgo zvērestu.
Nacionālo bruņoto spēku vecākais eksperts starptautiskās militāri reliģiskās sadarbības jautājumos Elmārs Pļaviņš, uzrunājot ogrēniešus, uzsvēra, ka ir lepns par to, ka ir dzimis Ogrē, ir ogrēnietis. “Es šodien ar lepnumu skatos uz to, kas pilsētā un novadā notiek. Domājot par laiku, kad mūsu Lāčplēši izcīnīja brīvības cīņas, gribu uzsvērt trīs lietas: pirmā lieta – novērtē, otrā lieta – pateicies, trešā lieta – izdari! Novērtē to, ka tu esi dzimis Latvijā, novērtē to, ka tev ir tuvi cilvēki apkārt, novērtē to, ka tev raķetes apkārt nelido, novērtē to, ka tu vari vienkārši atnākt – jā, zem lietus, bet pateikt paldies kādam. Paldies pateikt nekad nav par maz. Ja esam novērtējuši, ka esam pilsoņi, tad nepaiesim garām kādam, kurš vairāk kaut ko izdarīs, mēs neskaudīsim, bet pateiksim paldies.
Un trešā lieta – izdari. Ja esi labs patriots un atceries savus senčus, ko viņi ir izdarījuši par tevi, tad izdari kaut ko cita labā. Nesen, būdams Ukrainā, sastapu kādu vīru – 60 gadus vecu uzņēmēju. Viņš stāvēja pie savas mājas, kurai uzkritusi raķete, un viņš teica, ka tikai tagad novērtē un pateicas, ka tikai tagad grib kaut ko izdarīt Ukrainas labā. Lai nonāktu pie šādas atziņas, vajadzēja nokrist raķetei uz tās mājas! Izdari kaut ko savam kaimiņam, kāpņu telpu iztīri, sagatavo kādam pusdienas, aizej pie kāda, pie kā sen neesi aizgājis. Lai Dievs jūs svētī un iedrošina!”.
Pēc svinīgā brīža pie monumentālā Latvijas karoga Lāpu gājiens turpinājās, tā dalībniekiem pulcējoties piemiņas brīdī Brāļu kapos, lai godinātu kritušos Latvijas brīvības cīnītājus.
Brāļu kapos piemiņas brīdī klātesošos uzrunāja E. Helmanis: “Mēs esam atnākuši vietā, kur guļ mūsu brīves asinis. Tie ir strēlnieki. Viņi vēl nezināja, kāda būs valsts, bet viņi zināja – svešu varu vajag no viņas padzīt. Un viņi bija jau gatavi mirt – vēl valsts nebija gatava, bet viņi bija gatavi mirt par valsti!. Daudzi no viņiem, no strēlniekiem, pēc tam piedalījās brīvības cīņās, citi bija leģionāri, kurelieši, partizāni, bet līdz savai pēdējai asinij viņi cīnījās par valsti. Tad, kad virs austrumiem atkal debesis krāsojas sarkanā krāsā – asins krāsā, mums kā tautai ir, kur savu drosmi smelt. Mums ir jāsaprot, ka mums ir svēts uzdevums – Latviju brīvu nodot nākamajām paaudzēm. Un neviens neteica, ka tas būs viegli vai vienkārši. Tas mums ir jāizdara kopā. Un mēs to arī izdarīsim.”
Ogres evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Mārtiņš Kalējs, sveicot visus Lāčplēša dienā un pieminot mūsu brīvības cīnītājus aicināja pārdomāt vārdus no Jāņa evaņģēlija 15. nodaļas: “Šodien mēs pieminam mūsu brīvības cīnītājus – tos, kuri nesa upurus un atdeva savu dzīvību par Latviju un par tās brīvību. Viņi sekoja Kristus pavēlei un atsaucās augstākajam ideālam – mīlēt, netaupot pat savu dzīvību. Cīnoties Latvijas armijas un pretošanās kustības rindās, cīnoties par Latvijas brīvības iespēju svešās armijās, mūsu tēvi ir piemērs, kuram šodien esam aicināti sekot arī mēs. Šodien mēs esam līdz sirds dziļumiem pateicīgi par to, ka mums ir Dieva dota un izcīnīta sava zeme, sava tauta un sava valsts. Glabāsim savu Latviju kā milzu dārgumu un svētību, neļausim egoismam, pašlabumam, ērtībām vai muļķībai to mums nozagt. Jo tā ir mūsu tēvutēvu asinīm izcīnīta un pirkta. Mūsu tautas vēstures kolektīvā pieredze atgādina, ka nekas uz šīs zemes nespēj atsvērt un aizstāt to, ko mums sniedz mūsu brīvība. Dievs ir nospraudis skaidras robežas mūsu katra laimei šeit, mūsu tēvzemē, mūsu Latvijā. Un, to apzinoties, atcerēsimies, ka brīvība uzliek pienākumu to nosargāt un nodot neskartu tālāk bērniem un bērnu bērniem. Un tas var notikt tikai tad, ja mēs esam un paliekam savā gribā vienoti. Ja apzināmies un nekaunamies no sava tautas un valodas, savas vēstures un savas valsts, lai arī ar kādām grūtībām mums katram individuāli vai visiem kopā būtu jāsaskaras. Mēs to spēsim paveikt, ja sniegsim roku cits citam, palīdzot pārvarēt ikdienas izaicinājumus un grūtības. Tad kopā mēs spēsim nosargāt to, ko Dievs mums ir uzticējis – Mūsu Latviju. Un, kad būs grūti, atcerēsimies, ka mēs, latvieši, esam brīva tauta, ka šī ir mūsu zeme un šī ir mūsu valsts, un uz šī pamata aicināsim pievienoties Latvijas un tās brīvības sardzē ikvienu cittautieti, kuram ir svētas un dārgas tās pašas vērtības un ideāli, kas mums. Esot un paliekot vienoti, iemiesosim mīlestību kā augstāko ideālu, uz kuru Dievs mūs katru aicina tiekties.”
Savukārt zemessargs, Zemessardzes 54. kaujas atbalsta bataljona kapelāns, Lielvārdes un Ķeguma evaņģēliski luterisko draudžu mācītājs Ingus Dāboliņš uzsvēra, ka mēs, Eiropā dzīvodami, jau esam sākuši pierast pie vieglas dzīves, arī mēs šeit, Latvijā. I. Dāboliņš atgādināja, ka Dievs ir vēlējies, lai mēs varētu tos dārgumus, ko viņš ir devis, nodot tālāk nākamām paaudzēm, lai mēs neizniekotu savu laiku, bet varētu, sākot no Valsts prezidenta līdz pat vismazākajam mūsu tautā, ar sirdi un dvēseli dzīvot Latvijai. “Lai Dievs palīdz, ka tā varam dzīvot – uzticīgi, un ka šo mīlestību mēs nekad nepazaudējam. Dievs dod šīs lielās dāvanas – ticību, cerību un mīlestību –, un tās mums ir dotas, lai mēs tās lietotu, lai neturētu tās noputējušas kaut kur, bet lietotu šeit un tagad Latvijā. Un lai Dievs dod mums gudrību, īpašu pārliecību, apskaidrību, es teiktu arī pavisam noteikti garīgu sakārtotību, ticību, ka mēs varam iet pareizā virzienā, ka mēs neesam tādi, kas klejo 40 gadus pa tuksnesi un nevar atrast īsto ceļu,” uzsvēra kapelāns, aicinot nevis ar vārdiem, nevis ar kādām politiskām intrigām vai citām seklām, tuvredzīgām darbībām, bet pa īstam kalpot Latvijai.
Pēc uzrunām ar klusuma brīdi un tam sekojošajām zalvēm, un ziediem pie Strēlnieku pieminekļa Brāļu kapos tika godināti kritušie karavīri, Latvijas brīvības cīnītāji.
Ogres centrā no plkst. 17 līdz 23 uz Ogres novada pašvaldības domes ēkas fasādes tiek demonstrētas Ogres novada Kultūras centra un novada pašvaldības producētās īsfilmas, veltītas Latvijas brīvības cīņu tematikai – LĀČPLĒSIS un 1916. OGRE. STRĒLNIEKI. DAUGAVA, un ikviens var apstāties, skatīties un klausīties, un ieklausīties mūsu tautas un valsts vēstures stāstos, un arī daudz jauna uzzināt vai no atmiņas izgaisušo atkal atcerēties.
Savukārt pie Latvijas monumentālā karoga visa vakara garumā skan Aleksandra Čaka “Mūžības skartie” poēmas “Strēlnieka balss no kapa. Izskaņa.” ieraksts.