Vijai Vansovičai Ogres Goda pilsoņa nosaukums piešķirts 1988. gada septembrī, atjaunots 2003. gada martā par 33 darba gadiem kino jomā.
Vija Vansoviča (31.10.1933.) dzimusi Jēkabpils apriņķa Ābeļu pagasta “Rubuļos”, zemnieku ģimenē, kurā auguši četri bērni – Vija, dvīņu brālis Imants (miris), brālis Jānis un māsa Vilma. V.Vansoviča ir beigusi Jelgavas pedagoģisko skolu, kur iegūta vidējā speciālā izglītība, pamatskolas pedagoga kvalifikācija.
1953. gada septembrī Vija nonāca Liepājas rajona Imanta Sudmaļa bērnu namā, kur sāka strādāt par skolotāju – audzinātāju. “Darbs divdesmitgadīgai skolotājai bērnu namā bija pamatīga dzīves skola,” atklāj V.Vansoviča, “rūdījums visam manam turpmākajam dzīves ceļam.”
1956. gadā viņa pārcēlās uz dzīvi Liepājā, kur strādāja dažādās sabiedriskajās organizācijās. 1958. gadā V.Vansoviča apprecējās, piedzimuši dēli Vents un Andis.
1963. gada martā Vija sāka strādāt par Liepājas rajona “Apvienotā tīklā” direktori, pēc četriem gadiem, nodibinoties Stučkas rajonam, kinokomiteja viņu iecēla par Stučkas rajona kinodirekcijas, bet ar 1968. gadu – par Ogres rajona kinodirekcijas direktori, kuru viņa vadījusi 24 gadus. Šajā laikā veikti trīs kapitālie remonti, uzceltas garāžas, organizētas dažādas tikšanās ar filmu veidotājiem – operatoriem, māksliniekiem, režisoriem, aktieriem, vārda mākslas dižgariem un ievērojamiem rajona un republikas ļaudīm.
V. Vansovičai kino jomā aizritējuši 33 darba gadi. Ogres Goda pilsoņa nosaukums viņai piešķirts 1988. gada septembrī, tas atjaunots 2003. gada martā.
V. Vansoviča strādājusi Ogres Vēstures un mākslas muzejā par kasieri, telpu uzraugu.
Pirmās atmiņas par Ogri Vijai ir gaišas un siltas. Tās saistās ar braucieniem ciemos pie māsas Vilmas, kura dzīvoja Turkalnē, Suntažos un vēlāk Ogrē.
“Svēta man ir Latvijas zeme un daba,” atklāj Goda pilsone un piebilst, ka viņas spēks un izturība nākusi no viņas tuviniekiem, no zemes, meža, no debesīm, kokiem, upēm un putniem. “Dabā es smeļos dvēseliskumu,” viņa saka. Vislielāko prieku Vija gūst no ziediem, dzejas, darba dārzā, lasot grāmatas un ikdienā iepazīstot patiesus cilvēkus. Vija tic liktenim un sargeņģeļiem. “Laimes māte katram šūpulī ieliek savu laimes taku. Man pieder nodzīvotais laiks, prieks, uztraukums, sapņi, asaras – viss cilvēciskais. Un godīgi veiktais darbs ir visa mūža pamatā. Kino darbā pavadīties gadi – tie ir mīlestība, viss, kas lika ietrīsēties dvēseles visapslēptākajām stīgām. Kino, tā ir jūtu pasaules māksla,” uzskata V.Vansoviča.